Sākums | Domas 

Domas māksla
jeb
Prieks, laime un gandarījums ikdienā

Raksts publicēts žurnālā Office Manager, Nr. 42, Jūlijs/augusts 2008


Jūsu dzīvē noteikti ir bijuši brīži, kad esat ar kaut ko ļoti aizrāvies. Es nezinu, kas tā bija par darbošanos – katram tā ir sava. Atceros, kā es pusaudža gados meistaroju dažādus braucamos. Gan spēļu, gan reāli pielietojamus ratiņus. Tā ir burvīga sajūta, kad viss esi iedziļinājies darbā. Galvā ir tikai un vienīgi domas par to, ko sameklēt, kādu darba rīku ņemt, kā to salikt kopā, no kura gala, ar ko… Un tad atnāk mamma un sauc pusdienās. Tā negribas iet, vēl drusciņ! Prātā idejas mutuļo, rokas nepacietīgi darbojas, viss iet kā pa sviestu! Atcerieties, jums arī tā ir bijis! Jo īpaši bērnībā, kad bijām brīvi no aizspriedumiem, darījām to, kas patīk, un nedarījām to, kas bija jādara!

Kādas ir sajūtas, to visu atceroties? Prieks un laime? Noteikti kaut kas jauks un patīkams, spilgts un skanīgs.

Kā ir šodien? Cik bieži pieķerat sevi laimīgi un ar prieku darām kaut ko tā, ka kurkstošs vēders šķiet lieks traucēklis? Protams, priekšniecības skatiens un kopējā modernā steiga arī liek aizmirst par vēderu, un reizēm pat par tualeti. Taču tas prieks, tā laime, tā darba padarīšanas sajūta – cik bieži jūs to sajūtat šodien?

Ja ikdienas dzīve ļautu piedzīvot kaut mirkli prieka un laimes katru dienu, vai tā būtu veiksme? Vai pieļaujat domu, ka prieks varētu ilgt visas darba dienas garumā? Ar kulmināciju vakarpusē, raugoties uz padarīto un izbaudot gandarījumu... Tas ir sapnis. Tā nemēdz būt. Taču kaut kur dziļi iekšā kaut kas urda, kņudina un liek cerēt…

Ja mēs varam iedomāties prieka, laimes un gandarījuma pilnu ikdienas dzīvi, tas nozīmē, ka principā tāda dzīve ir iespējama. Ja tā ir iespējama principā, tā ir iespējama mums katram atsevišķi un visiem kopā. Piekritīsiet – ir vērts padomāt, kā šādu dzīvi izveidot mūsu pašreizējā situācijā.

Lai pārdomas veiktos raitāk, padomāsim, kas īsti ir domāšana. Pastāv kāds ļoti vienkāršs skaidrojums: Domāšana ir process, kas sastāv no trim daļām. Pirmā daļa ir jautājuma formulēšana un uzdošana. Trešā daļa ir atbildes saņemšana. Kas ir pa vidu?

Kamēr jūs domājat, pastāstīšu skumīgu faktu. Skolā domāt nemāca. Uzsvars tiek likts uz prasmi atcerēties daudz, daudz faktu un daudz, daudz likumsakarību. Teicamnieki ir tie, kas pamanījušies iegaumēt. Vai nošpikot. Kāda ir jūsu pieredze – vai reālajā dzīvē ir daudz labuma no skolā iegūtajām zināšanām? Faktu un likumsakarību apgūšana nenozīmē, ka cilvēks sāk vairāk un kvalitatīvāk domāt. Drīzāk otrādi – zināmās likumsakarības mēs pielietojam, vairs ne par ko nedomājot. Tā rodas šabloni un ieradumi.

Doma, tāpat kā muskuļi, ir jātrenē. Trenēšana notiek ar jautājumu uzdošanu un atbilžu meklēšanu.

Jautājuma uzdošana pati par sevi ir māksla. Jautājums pats rosina atbildēt tā vai citādi. Varam pavaicāt tā, lai iegūtu tieši sev vēlamo atbildi. Varam pavaicāt tā, lai atbilde dotu labumu gan mums pašiem, gan apkārtējiem. Mans mērķis ir parādīt jums, kā uzdot patiesus jautājumus – tādus, kas liek atrast noderīgas, dziļas un patiesas atbildes.

Īstās, patiesās atbildes bieži vien nenāk viegli. Tām jāpārvar apgūto zināšanu, ieradumu un ar katru dienu augošā informācijas plūsma.

Lasītājas ar sievišķīgu intuīciju jau nojauš, kas ir domāšanas procesa otrā daļa. Tā ir pauze. Klusums. Attālināšanās no skaņas avotiem. Ikdienišķo domu padzīšana malā, lai var atnākt īstā atbilde.

Palikt vienam un iegrimt klusumā – reizēm tas var būt tīri nopietns izaicinājums. Ir cilvēki, kas iziet sabiedrībā tikai tādēļ, lai nebūtu vieni. Jāvaicā – no kā gan baidīties? Sev taču nekodīsi… Droši vien ir bail no domu noskaidrošanās, no tā, kādas atbildes draud atnākt, cik tās patiesi parādīs pašreizējās dzīves tukšumu.

Ideju par domāšanu kā veiksmes pamatu es cenšos izklāstīt, cik vien vienkārši iespējams. Visi vārdi ir saprotami, arī doma ir loģiska un uztverama. Vienīgi ierastais pretojas šai vienkāršībai. Tas liek nepieņemt, nepamanīt, neuztvert.

Klusuma dotās atbildes var būt ļoti neparastas, ar to jārēķinās. Piemēram, ja pajautāsim sev – ko darīt ar skolas jautājumu? Kā uzlabot skolas darbu un izglītības sistēmu? Kā izdarīt tā, lai bērns turpinātu būt radošs, pārpilns jautājumu un enerģijas visu turpmāko mūžu? Es nesaku, ka tā vajag darīt, vienkārši minu neikdienišķas atbildes piemēru – vispār nesūtīt bērnus skolā.

Tādu ideju nesagaidīsi no ikdienas steigas pārņemta cilvēka.

Pat zinot par domāšanas principu, ir jāapbruņojas ar pacietību. Pāris sekunžu gara pauze atbildes nedos, vismaz sākumā. Ģēniji atbildes ir gaidījuši gadiem. Ar ko mēs būtu sliktāki?

No savas pieredzes varu teikt, ka atbildes nāk dažādi. Esmu pamanījis, ka man vislabāk domājas vienatnē. Jo īpaši tad, kad esmu svaigā gaisā, dabas mierīgi kluso skaņu un harmonisko krāsu viducī. Bieži ir tā – darbojos pa lauku, domas ir pievērstas darāmajam, reizēm tās aizklīst kaut kur atmiņās vai vispār pazūd. Un te pēkšņi – ideja!

Atbildes nāk kā darbība. Labi uzdots jautājums pats sev vien zināmā veidā liek mums rīkoties tā, ka pēc brīža pieķeram sevi darām tieši to, kas ir vispiemērotākais.

Ir pavisam normāli, ja atbildes pasaka kāds cits. Pat uz skaļi neuzdotiem jautājumiem. Man ilgu laiku nebija skaidrs, kādēļ dažām meitenēm, uz mani skatoties, ir tik lielas acu zīlītes. Gluži vai guļamistabas skatiens! Kaut pārējā ķermeņa valoda bija mērena un pieklājīga. Vai tiešām es esmu tik pievilcīgs? Atbilde atnāca vienas „vaininieces” meitenes izskatā. Sarunas gaitā viņa nevaicāta izstāstīja par savu redzi, par to, ka nēsā brilles un lēcas. Un lēcas! Ak, viltīgās meitenes, tā mānīt puišus!

Kopumā nu mums ir skaidrs, kas ir domāšana. Tā ir jautājumu uzdošana, iegrimšana klusumā un atbildes saņemšana. Tik vienkārši! Patiesībā viss mūsu dzīvē ir vienkārši. Cik viegli ir gūt gandarījumu, izdarot kādu sīku, nemanāmu pakalpojumu. Ej pa ielu un prātā iešaujas ašā ideja – nopirkt kolēģei saldējumu. Darbā atklājas, ka kolēģe tieši par to ir iedomājusies. No kurienes radās šī ašā ideja? Varbūt tā varēja uzrasties tādēļ, ka prātā ir jautājums – kā es varu gūt prieku, laimi un gandarījumu?

Atgriežoties vēlreiz pie jautājumiem, palūkosimies uz tiem tuvāk. Iepriekš, sniedzot neparastās atbildes piemēru, es uzdevu trīs jautājumus. Pirmais skan tā: „Ko tad darīt ar skolas jautājumu?” Tas ir ļoti aptuvens. Mēģinot uz to atbildēt, apjaušam, ka iespējamo atbilžu ir milzums, sākot no pašām banālākajām. Redzams, ka jautājuma uzdevējs vēl tikai mēģina apjaust savu domu, to, ko viņš vēlas uzzināt.

Otrais jautājums: „Kā uzlabot skolas darbu un izglītības sistēmu?” – jau izskatās nopietns un atbildes cienīgs. Taču nav skaidrs mērķis – kādā virzienā tad vajadzīgi uzlabojumi? Tāpat mēs nojaušam, ka „skolas darbs” un „izglītības sistēma” ir tikai instrumenti kaut kā svarīgāka iegūšanai. Vai patiešām jautājums ir par instrumentu uzlabošanu, vai tiešām uzlaboti instrumenti dos vajadzīgo rezultātu? Kas īsti ir šis svarīgākais? Varbūt vajadzīgi citi instrumenti, cita pieeja?

Trešais jautājums piemērā: „Kā izdarīt tā, lai bērns turpinātu būt radošs, pārpilns jautājumu un enerģijas visu turpmāko mūžu?” Nu beidzot mēs zinām, par ko ir runa, ko īsti mums nepieciešams uzzināt. Jautājumā ir samērā konkrēti norādīts, kā zināt un izmērīt, vai vēlamais rezultāts ir sasniegts. Vairs nav prasīta kāda konkrēta problēmas risināšanas piegājiena uzlabošana, bet ir prasīts pašas problēmas risinājums. Mums taču vajag rezultātu, nevis atskaiti par padarīto.

Ar šiem trim jautājumiem es vēlos parādīt, kā izveidot un formulēt tādu jautājumu, ar kura palīdzību iegūt reālu, derīgu atbildi. Ja jautājums ir tiešs, konkrēts, ar skaidru mērķi, atbilde būs tieša, reāli izpildāma un ar skaidru risinājumu. Ja jautājumā ir ietvertas rūpes par labumu sev un citiem, tad atbildes risinājumā jūs un apkārtējie tikai iegūsiet.

Dzīvojot tādu ikdienu, kāda tā ir, jāņem vērā, ka tajā ir kaut kas fundamentāli vērtīgs. Pārmaiņas tikai pārmaiņu dēļ varbūt uz laiku izraisīs prieku, bet tas nevilksies ilgi. Paliekošs apmierinājums būs tad, ja izdomāsim, kā mūsu pamatvērtības nodrošināt citādāk, tā, lai tās palīdzētu dot piepildījumu sirdij. Ar pamatvērtībām es šeit nedomāju ēdienu un naudu, kas arīdzan ir svarīgi, bet gan mīlestību, pašvērtējumu, drošību, mieru, harmoniju, atraisītību, labestību, enerģiju, radošumu – uzskaitījums var būt garš. Tā kā mēs esam dažādi, viens augstāk vērtē mīlestību, cits – drošību, cits savukārt harmoniju.

Ko man darīt, lai radītu harmoniskāku vidi sev apkārt? Kā iemācīties veidot harmoniskas attiecības? Kāda es esmu kā harmoniska sieviete vai harmonisks vīrietis? Lūk, piemēri jautājumiem, kurus sev uzdot katru dienu, iedomājoties par prieka un laimes pilnu, veiksmīgu dzīvi.

Atcerieties – lai kāds būtu jautājums, atbilde atnāk vienmēr!

Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2012. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 30.07.2008. Atsauksmes sūtīt autoram