Sākums | Domas 

Ir kaut kas vairāk

Vai Jūs ticat brīnumiem? Jā?

Pieauguši un nopietni cilvēki netic brīnumiem! Tādu nav!

Bet tomēr… Ja pieņemam, ka mums apkārt ir tikai tas, ko varam ieraudzīt, sadzirdēt un aptaustīt, pagaršot un saost, ja mums ir tāds laiks, kāds tas ir – vienmērīgi tikšķošs un neatgriezenisks, ja ir tikai tas, ko ar prātu varam aptvert un loģiski pamatot, un nekā vairāk – vai būsiet apmierināti ar tādu dzīvi?

Ir tāds teiciens: „Aizej tur, nezin kur, un atnes to, nezin ko.” Ar veselīgu saprātu apveltīts cilvēks nekad neko tādu nedarīs. Nu kā var iet, nezinot konkrētu mērķi? Kā var zināt, ka ir atnests tas, kas vajadzīgs? Murgs kaut kāds… Abi gudrie brāļi pasakā par Ivanušku tieši tā nodomāja un vēl pasmējās par dīvaino priekšlikumu. Taču Ivanuška cēlās un gāja. Un paveica lielus darbus.

Pasakas nav radušās tukšā vietā. Tās stāsta par reāliem notikumiem. Bija laiks, kad meitenes un puiši brīvi ceļoja Visumā, grieza viscietāko akmeni kā sviestu un būvēja piramīdas, un darīja citas brīnumainas lietas. Kaut kas no tiem brīnumiem uz Zemes ir saglabājies. Tie ir materiālas dabas pierādījumi, ka ir kaut kas vēl, kaut kas vairāk par to, ko mēs zinām.

Dzīvojot šai četru dimensiju pasaulē, pienāk brīdis, kad apjaušam – ir kaut kas vairāk par šo. Kaut kas, ko izprast var tikai noliekot malā intelektu. Pasakās šīs lietas ir izstāstītas tēlainā valodā. Dumiķītis Ivanuška apjauta dzīves aicinājumu tādēļ, ka nebija sevi ierobežojis prāta uzbūvētā kastē.

Kā mēs varam pastāstīt viens otram par šo kaut ko vairāk? Daudzi viedi cilvēki ir sarakstījuši daudz grāmatu un teikuši daudz runu. Visa šī informācijas kvantuma mērķis ir radīt lasītājā nojausmu. Nojausmu par to, ko tiešā veidā ir neiespējami aprakstīt un uzzīmēt. Krāšņie tēli un notikumi pasakās ne vienmēr jāsaprot tiešā veidā, daudz kas ir aprakstīts līdzībās un metaforās.

Pastāstīšu Jums vienu metaforu. Iedomājieties klinšainu jūras krastu. Uz pašas augstākās klints ir uzcelta bāka. Jūras viļņi ar troksni sitas pret klintīm, raidot sāļa ūdens pilienus visos virzienos. Lielās vētrās viļņi veļas pāri klintij, uz kuras stāv bāka. Taču tā stāv stabili un raida gaismas signālus dienu un nakti. Bākas uzraugs dzīvo šai nemīlīgajā vietā un ar pilnu atbildību dara savu darbu – viņš uzmana, lai bākas uguns degtu vienmēr. Tā palīdz kuģiem ieturēt pareizo kursu. Kuģu kapteiņi, kas laimīgi aizvadījuši kuģus garām šim klinšainajam jūras ragam, nedodas pie bākas uzrauga ar dārgām dāvanām pateicībā par palīdzību. Nē, viss, ko viņi dara, ir klusa pateicība. Ja kādas laivas stūrmanis nepaceļ acis un nepamana bākas gaismu un uzskrien uz asajām klintīm, bākas uzraugs neiet viņu glābt. Viņa atbildība nav pievērst jahtu vadītāju uzmanību drošam ceļam. Viņa atbildība ir rādīt gaismu.

Šai pasaulē ir cilvēki, kas rāda gaismu. Tie ir parasti cilvēki starp mums, kas tāpat iet uz darbu un dzīvo ikdienišķu dzīvi. Taču viņu misija ir būt šeit un ar to vien, ka viņi ir, radīt citiem labāku izpratni par notiekošo, plašākas izvēles iespējas un to neaprakstāmo nojausmu, ka ir kaut kas vēl, kaut kas vairāk.

Pirmais solis uz brīnumiem ir apzināties, ka tādi eksistē. Tā kā Jūs lasāt šo rakstu, Jūs jau esat izkāpuši ārā no intelekta kastes. Tieši pateicoties Jums kādu dienu brīnumi uz šīs zemes kļūs ikdiena.


Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2012. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 11.08.2008. Atsauksmes sūtīt autoram