Sākums | Domas 

Enerģijas pilītes un okeāni mūsos

Raksts publicēts žurnālā Office Manager, Nr. 44, oktobris 2008


Mums apkārt ir milzīgi daudz enerģijas. Kādēļ ir tā, ka, atnākot mājās no darba, nav spēka neko padarīt? Kādēļ jūtam iekšēju iztukšotību?

Enerģija nezūd. Ne tikai tā, par kuru runā fizika, bet arī tā vārdā nenosauktā, tā, kas rada dzīvību un liek visam kustēties. Šī enerģija pārvietojas. Ir enerģijas devējs un saņēmējs. Vienmēr ir precīzi noteikts enerģijas kustības iemesls. Turklāt ikkatra enerģijas pilīte ir precīzi uzskaitīta, vēl smalkāk kā zvērinātu revidentu uzmanītajās grāmatvedībās.

Dzīvē mēs ikviens izjūtam šo smalko enerģijas uzskaiti. Māte Daba mūsos ir ielikusi vienkāršu mehānismu, kas mums ļauj zināt, vai mēs darām kaut ko nozīmīgu sev un citiem vai nē. Es pastāstīšu par šo burvīgo mehānismu.

Ir lietas, ar kurām mums patīk nodarboties. Piemēram, ir piepildījies sen gaidīts sapnis un ir nopirkta zeme. Ir lieli plāni – māja un skaists dārzs. Atrodoties uz sava tikko iegūtā zemes gabala, roka tā vien sniedzas pēc lāpstas, gribas rakt un darboties. Pēc loģikas tur vajadzētu traktoru, bet entuziasms ir tik liels, ka jārok ar lāpstu! Tāds ir spēks, ko dod enerģijas pieplūdums.

Pretpols ir enerģijas trūkums. Kad vajag, bet negribas. Baltu kreklu bērnam uz pirmo septembri vajag izmazgāt? Vajag. Vienmēr tā ir darīts, tā pieņemts. Bet negribas. Nav enerģijas.

Kādēļ nav enerģijas? Var taču būt, ka piedalāmies globāli svarīgos projektos, mūsu ieguldījums ir milzīgs un devums apkārtējiem nenovērtējams. Kādēļ, darot šādu darbu, noguruma ir vairāk kā darba spara un mirdzuma acīs? Te ir vietā pavaicāt sev – kam vajag šo rezultātu? Vai tas man dod piepildījumu? Kādas savas vērtības ar to es realizēju? Ļoti ticams, ka šādā situācijā intuīcija klusā balsī saka: „Tevi ir pierunājuši. Tu noticēji, ka savādāk nevar. Daudzi tā dara un tas šķiet vieglākais ceļš. Patiesībā tu dari to, ko vēlas citi. Tu tērē enerģiju citu cilvēku mērķu vārdā. Šādi tu savu dzīves piepildījumu nesasniegsi. Tādēļ tev ir grūti.”

Starp šiem pretpoliem – patīk un vajag – atrodas mānīga sajūta, ka kaut kas gribas. Gribas būt veselai? Gribas! Taču katru dienu vismaz stundu izkustēties svaigā gaisā varētu arī negribēties... Mānīgums slēpjas tur, ka gribas saņemt rezultātu, bet piedalīties rezultāta iegūšanas procesā trūkst spēka.

Tātad mums ir divas nepārprotamas sajūtas – patīk un vajag. Ar to palīdzību mēs zinām, vai mums enerģija ir vai nav. Rodas jautājums – ja katru dienu ejam uz darbu, uz kuru „vajag” iet, kur mēs ņemam spēku to darīt? Kur smeļamies enerģiju? Lieta tāda, ka mums ir brīva izvēle darīt pilnīgi visu, ko vien spējam iedomāties, arī to, ko dabas likumi neatbalsta un enerģiju tam nepiešķir. Organismam ir precīzi nosvērts enerģijas daudzums, kas paredzēts dzirkstošas veselības uzturēšanai. Ja mēs saņemamies un darām to, ko „vajag”, mēs ņemam enerģiju no sava organisma. Attiecīgi veselībai enerģijas kļūst mazāk un ar laiku mēs pamanām sekas.

Tie, kas vēlas, meklē iespēju. Tie, kas nevēlas, meklē iemeslu. Ja cilvēkam kaut kas patīk, ir ļoti grūti viņu no tā atturēt. Savukārt, ja cilvēks īsti nevēlas kaut ko darīt, viņš atradīs simtiem pārliecinošu argumentu savai bezdarbībai.

Dzīves situācijas ir kaut kur pa vidu starp galējībām. Darāmais darbs raisa kādas sajūtas. Jo patīkamākas tās ir, jo stiprāk gribas ķerties klāt. Piemēram, piezvana draugs un aicina uz dejām. Tad domas kavējas pie gaidāmā vakara un tā vien gribas, lai tas pienāk ātrāk! Un nebeidzas tik ātri…

Ja sajūtas nav nekādas, pret darāmo ir neitrāla attieksme. Lai šis darāmais padarītos, vajadzīgs stimuls no malas. Tik pat labi šāds darāmais var palikt nepadarīts, jo šajā brīdī ar to netiek piepildīta neviena vērtība ne pašai, ne kādam, ar kuru tas varētu būt saistīts.

Dzīvē ir tādas „pelēkās situācijas”, kad nevar saprast, ko īsti gribas. Varbūt ir laiks svinēt bezdarbību? Vajadzības ir apmierinātas, enerģijas darboties attiecīgi nav. Lai domas sakārtojas, pēc laika sāksim kustēties kādā noteiktā virzienā. Nav jau obligāti visu laiku kaut kas jādara…

Manuprāt, ja nevar saprast – iet vai neiet uz pasākumu, braukt vai nebraukt ceļojumā, lasīt vai nelasīt ogas – tas ir vairāk vajadzības pusē. Ja ir enerģija, jautājumi nerodas, darāmais vienkārši darās.

Pieņemsim, ka sākam domāt par savu darbu un apjaušam, ka tas ir vajadzības pusē. Atmiņā ataust daudzas situācijas, kurās bija izteikta nepatika celties no rīta, drūzma uz ielas, nejauks laiks, sīkas likstas… Atteikties no darba, uz kuru nepatīk iet – tur vajag drosmi. Kaut gan nē, drosme nav īstais vārds. Vajag pašcieņu, kas sevī ietver citu domāšanu – kā var labāk? Ko es iegūšu, mainot darbu? Kā es šajā darbā varu realizēt savas vērtības un izdarīt tā, lai man te patiktu nākt? Varbūt es darbu varu darīt mājās un atnākt te kādu retu reizi, piemēram, kolēģu dzimšanas dienās? Kas ir tas, ko es daru ar prieku un kā dēļ no rīta uzreiz lecu no gultas ārā?

Interesanti jautājumi nes interesantas atbildes. Patīkamas un vieglas atbildes rāda uz saskaņu ar sevi. Grūtas atbildes rosina padomāt vēl un uzdot jautājumus no visām pusēm. Tas ir ceļš uz sevis pieņemšanu, uz pašvērtējuma celšanu un veiksmīgāku nākotni.

Enerģija nerodas no nekurienes un nekur tāpat vien nepazūd. Mēs to vadām. Ne gluži tik tiešā veidā kā naftas vai gāzes vadus, tas notiek prātam netveramās dimensijās. Taču šīs dimensijas atspoguļojas mūsu ikdienas dzīvē. Tas, ko mēs saucam par motivāciju, ir patīkamo lietu radītās enerģijas pavirzīšana mazliet citā virzienā.

Enerģijas novirzīšana jeb motivācija mūsu ikdienā ir sastopama ik uz soļa. Piemēram, samaksa par pakalpojumu. Adekvāta naudas summa par iztērēto enerģiju ļoti daudzus rosina iet uz darbu. Turklāt enerģijas apmaiņa šādi dod tūlītēju rezultātu. Tomēr gribu vērst jūsu uzmanību uz vienu aspektu. Tūlītējs labums perfekti strādā īstermiņa attiecībās, piemēram, biznesā. Taču ilgtermiņā tās darbības, kas nes ātru rezultātu, pēc ilgāka laika var radīt nelabvēlīgus blakusefektus. Piemēram, apsolot bērnam kabatas naudu vai divriteni par labām atzīmēm, var iegūt ātru rezultātu dienasgrāmatā un liecībā. Blakusefekts – materiāla izdevīguma meklēšana ģimenē un patērētāja psiholoģija. Šķiet, to vairs nevar saukt pat blakusefektu... Tas ir lāča pakalpojums bērnam. Tādēļ ilgam laikam izmantojam metodes, kas sākumā prasa piespiešanos un rezultātu nedod, un kuru efekts tālākā nākotnē ir viennozīmīgi labvēlīgs itin visiem.

Mēs jau zinām vienu enerģijas zaudēšanas veidu – darot to, ko vajag, tādējādi upurējot savu veselību. Enerģija pazūd arī nedzīvojot te un tagad. Skatoties fotogrāfijas mēs sūtām enerģiju pagātnē. Sapņojot mēs sūtām to nākotnē. Šeit nekas nepaliek un maz ticams, ka atgriezīsies atpakaļ. Gaidot autobusu un intensīvi domājot – kur tas kavējas? – nogurums ir lielāks kā noejot pāris pieturas kājām.

Iemācīties vairāk būt te un tagad ir derīgi, lai apturētu enerģijas novirzīšanos kaut kur prom. Nav teikts, ka būs jūtams būtisks spēku pieplūdums, taču dzīve iegūs vairāk krāsu, skaņu un smaržu. Romantisks vīrietis nesapratīs sievietes raižpilno stāstu par nebūšanām darbā, kad priekšā paveras skaists skats uz saulrietu. Mierīgi paklusēt un iegrimt šai krāšņajā krāsu mūzikā – tā ir neizsakāma bauda! Tā ir tā vienkāršā būšana šeit un tagad. Mums apkārt jau ir viss nepieciešamais. Mēs jau esam.

Cik labi mēs protam noskaņoties uz esošo brīdi? Piedāvāju elementāru testu. Koncentrējam skatienu uz pulksteņa sekunžu rādītāju. Vai sekunžu cipariņiem, nav svarīgi. Domājam tikai par sekundēm, tikai par tām. Pēc cik ilga laika pamanāt, ka domas ir aizklīdušas kaut kur citur? Šis tests norāda, cik ilgi spējam koncentrēt uzmanību. Jo ilgāk spējam noturēt savas domas pie sekunžu rādītāja, ko dziļāk uztveram apkārtni, ar lielāku iejūtību ieklausāmies otrā un uztveram viņa patieso sakāmo, vairāk pamanām un priecājamies par mazajām laimes pērlītēm mums apkārt.

Kā iegūt enerģiju? Darot sirdij tuvu un patīkamu darbu. Tas parasti nes labumu lielai daļai sabiedrības un cilvēku pateicība mums netveramā veidā nāk atpakaļ. Enerģija atjaunojas guļot mierīgu un saldu miegu. Visums iedala enerģiju apmācībai. Vēl viens interesants enerģijas rašanās ceļš ir problēmu risināšana. Iedomājieties – ir problēma. Praktiski vienmēr turpat blakus atrodas risinājums. Ņemam šos abus un saliekam kopā. Pašķīst dzirksteles. Divas saskaņotas enerģijas – problēma un risinājums – kopā rada kaut ko lielāku. Kā balvu mēs gūstam gandarījumu. Es to izdarīju! Veidojas pārliecība par sevi, spēks un entuziasms.

Savelkot kopā visu teikto: darām to, kas patīk un dzīvojam šeit un tagad gan darbos, gan domās. Īsi un vienkārši. Vai viegli? Tas atkarīgs no tā, cik patiesi pret sevi esam. Vai dzīvojam svešu vai savu dzīvi. Vai redzam sevi kā atsevišķu, ar citiem nesaistītu būtni, vai jūtam sevi kā vienotu Visuma sastāvdaļu.


Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2012. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 22.09.2008. Atsauksmes sūtīt autoram