Sākums | Domas 

Dzīves skaidrais redzējums

Mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā. Mēs varam darīt visu, kas ienāk prātā. Nu gandrīz visu. Izvēles brīvība ir plaša jo plaša, apvāršņi šķiet sniedzamies tālēs zilajās. Kurp vien pagriezies, ceļš ir brīvs, tik iešanas vaina.

No citas puses raugoties uz sevi šai bezgalīgo iespēju vietā - vai mēs zinām, kas mūs sagaida uz katra iespējamā ceļa jau pēc pāris soļiem? Man gribētos teikt, ka iespējas mums ir bezgalīgas, vien sekas ir vieglā vai biezā miglā tītas. Gluži kā grupai tūristu ejot pa mežu, kad ir jau satumsis. Pirmais uzduras kaut kam tumšam un asam. Aiz viņa nākošie sapulcējas, katrs aptausta šķērsli un kopā secina, ka tas ir ērkšķu krūms. Iespējamie varianti – apiet gar labo vai gar kreiso pusi. Tik tālu viss ir skaidrs un saprotams. Taču kas sekos tālāk gan vienā, gan otrā variantā? Ja šobrīd abi varianti šķiet vienlīdz labi, rodas grūtības izvēloties, attiecīgi gribas uzzināt vairāk. Kā to izdarīt?

Kā būtu, ja izgaismotu apkārtni? Ir taču tumšs, nekā neredz. Kā citādi zināt, kurp ved tālākais ceļš? Tā gribas uzzināt! Tā gribas drošības sajūtu, pārliecību, apstiprinājumu savai izvēlei.

Fiziskajā pasaulē mums ir kabatas baterijas, prožektori, saule galu galā – kad tā spīd, visapkārt ir gaišs un viss ir labi redzams. Taču uzrodas nākamais šķērslis – mājas, kalni un meži aizsedz skatu. Un Zeme taču ir apaļa, aiz horizonta mēs vienalga neko neredzam! Tādēļ ir izdomātas kartes, satelītattēli, GPS.

Tik tālu par fizisko pasauli. Kā ir garīgajā sfērā? Kurp ved mūsu katra dzīves ceļš? Kā izgaismot to un pārliecināties, ka tas ir labākais iespējamais? Kā laicīgi uzzināt, kas gaida nākotnē? Kas apgaismos mūsu izvēles, kas dos pārliecību un drošības sajūtu? Kas pateiks mūsu izvēlēto mērķu tuvākās un tālākās sekas, to ietekmi uz citiem mūsu mērķiem un vēlmēm, uz citiem cilvēkiem, uz likteni kopumā?

Interesanti jautājumi, ir tā? Baidos, ne man vienam šķiet, ka dzīve iet kā pa miglu. Ka tāles ir, bet neskaidras, izplūdušas.

Reiz man gadījās uziet rakstus, kas tulkoti no ļoti seniem, daudzdesmit tūkstošu gadu veciem avotiem. Man radās priekšstats, ka toreiz cilvēki savu izvēļu iznākumu saredzēja pavisam skaidri, gluži kā skatoties no Pēterbaznīcas torņa skaidrā dienā. Bija liela gudrība par dzīvi. Jā, tā šķiet pat ļoti ierobežojoša. Gluži kā ejot uz vilcienu – ir skaidri zināms ceļš, ir noteikts laiks, kad jānonāk galā. Kas atliek? Iet un iekļauties laikā. Ne sēnes palasīt ceļmalā, ne izpeldēties, ne paskūpstīties. Ja gribi sasniegt vilcienu, atliek izvēlēties gana askētisku iešanu raitā solī pa izvēlēto ceļu.

Vienkārši? Jā. Savā ziņā viss šai dzīvē ir ļoti vienkārši.  Tik vienkārši, ka sametas bail. Interesanti, kur radās mūsdienu neskaidrais redzējums uz tālu nākotni? Vai tik ne no tām sīkajām baudām, kas vilināja nost no izvēlētā taisnā ceļa? Paejot sānis vienu solīti, divus, sirdsapziņa sauc atpakaļ, bet tā negribas vairs tai klausīt... Tad labāk nezināt, kas būs tālāk, gan jau būs labi...

Un tomēr iekšā kaut kas kņudina, grauž un skrubina. Kaut kas liek iet pasaulē un meklēt sevi. Kaut kas liek uzdot interesantus jautājumus. Prasīt padomu citiem. Un atklāt, ka vislabākais padomdevējs ir paša dvēsele un sirdsapziņa. Dzīve ir īsa kā ašs mirklis, un mēs esam nākuši to dzīvot priecīgi. Un prieks ir iespējams tikai tad, kad klausām dvēselei un glabājam tīru sirdsapziņu.


Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2012. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 24.09.2008. Atsauksmes sūtīt autoram