Sākums | Domas 

No emocijām uz jēgu

Ikviena cilvēka dzīvē ir sastopamas daudz un dažādas emocijas – prieks, bēdas, laime, aizvainojums, sajūsma un daudzas citas. Vai tās virza mūsu dzīvi, norāda sasniedzamos mērķus un dod piepildījumu? Vai varbūt tās ir tikai instruments?

Labākai izpratnei pastāstīšu līdzību.

Ikkatram ir pazīstamas sajūtas, kas saistītas ar ēšanu. Tukša vēdera sajūta ir nepatīkama. Tā neliek mieru un prasa veikt zināmas darbības. Taču paēst var dažādi. Var tā piekraut vēderu, ka ne pakustēt. Sāta sajūta iestājas nenoliedzami, bet ko ar to iesākt? Cik ilgi sēdēsi dīvānā kunkstot par pārpilnību vēderā?

Jaunībā mēs varam ēst visu, neizvēloties un nepiedomājot. Galvenais, ka vēders nav tukšs, lai par to var aizmirst un skriet savās darīšanās. Ar laiku pamanām, ka kartupeļu un gaļas kombinācija izsauc miegainību. Kādas citas kombinācijas sāk dedzināt, grauzt, rodas gāzes. Nepatīkami. Ja padomājam – uz ko norāda šī diskomforta sajūta? Jā, uz veselības problēmām. Uz ko vēl? Uz to, ka mēs, garšas sajūtas aizrauti, esam uzkrāvuši gremošanas sistēmai pamatīgu slodzi. Rezultātā mēs maksājam ar to, ka uzmanība ir pievērsta vēderam, nevis kaut kam svarīgākam. Nu neesam mēs nākuši šai pasaulē risināt ar ēšanu saistītus jautājumus! Tam mēs esam par gudru! Mums ir lielāki mērķi šai dzīvē. Un tādēļ laimīgs ir tas, kas iemācījies ēdot panākt vieglumu un mieru vēderā. Kad par to var aizmirst, kad tas savu darāmo dara klusi un nemanāmi un netraucē mums iet pasaulē un darīt lielas lietas.

Piemērs par vēderu ir ilustrācija, kā mēs tieši vai pastarpināti radām sajūtas savā ķermenī un kā tās ietekmē mūsu ikdienas rīcību un dzīvi kopumā. Ja ļaujamies garšas kārpiņu vilinājumam, sekas ir ilgas pārdomas par veselību. Ne uzreiz, vēlāk. Ja tomēr par pamatu ēdienu izvēlei ņemam saprāta balsi, izvēloties reizē veselīgu un garšīgu mielastu, tad ēšanas procesam ir lielāka jēga – mēs atvēlam laiku enerģijas uzņemšanai un pēc tam pilnībā esam spējīgi pievērsties citām aktivitātēm, sajūtot nesteidzīgu enerģiskumu.

Tātad mums katram ir saprāta balss, kas saka priekšā, ko un kad ēst. Lielāka jēga ir uzticēties tai, nevis garšas kārpiņām.

Ar emocijām ir līdzīgi. Arī tās rodas no mūsu tiešām vai netiešām izvēlēm. Ar fiziskām sajūtām mēs vairāk vai mazāk protam tikt galā. Ar emocijām arī. Ir daudz paņēmienu, kā tās kontrolēt un pārveidot.

Kad nejauši sasitam kāju, rodas sāpes un zilums. Aizvainojumu varam salīdzināt ar sasitumu smalkākā sfērā. Kad iegremdējamies siltā vannā, rodas tīksma siltuma sajūta. Iemīlēšanās varētu būt kas līdzīgs, tikai smalkākos līmeņos.

Emocijas ir spēcīgs dzinulis. Lielākā daļa cilvēku uzstāda un sasniedz lielus mērķus, jo to pamatā ir spēcīgas emocijas. Faktiski iznāk savu emociju apmierināšana, dzīšanās pēc jaunām izjūtām. Rodas līdzība ar ēšanu – daudz, vairāk, vēl vairāk…

Kad jauns pusauga kucēns noraujas no saites, tas priecīgs skraida apkārt un izbauda brīvību – izbradā visas peļķes, izvārtās visos netīrumos un saostās ar visiem satiktajiem suņiem. Emocijas ir šāds padumjš kucēns. Kad dod tām vaļu, sekas var būt dažādas.

Mūsu mājdzīvnieki ir nesaprātīgāki par mums, tādēļ mēs par tiem rūpējamies. Mēs nedodam tiem ēst garšīgu, bet kaitīgu barību. Mēs mācām tos uzvesties, jo redzam tālāk un laikus atradinām no nevēlamām darbībām, kas var radīt nepatīkamas sajūtas vai pat traumas. Atkal ņemam talkā saprāta balsi. Un tikpat saprātīgi attiecamies pret savām emocijām. Kādēļ tās mums ir? Tās signalizē par notiekošo smalkākās sfērās. Tās ļauj mums zināt, kad esam uzdūrušies kādam smalkam šķērslim, kad esam aizkāpuši garām vai paklupuši. Neesam skatījušies, kurp ejam, kur liekam kāju. Paskatīšanās jeb klausīšana saprāta balsij ļauj iet pa gludu taciņu, ātri un efektīvi, par pašu iešanas darbību un visu ar to saistīto aizmirstot. Un tad iestājas klusums. Pienāk viegli un enerģiski emocionāli signāli, kas neliek par sevi raizēties. Emocijas kļūst tikpat nemanāmas kā veselīgi piepildīts vēders.

Emociju klusums ļauj pievērsties tam, kas nav pamanāms aiz trauksmes un steigas. Kāds šai brīdī atceras Maslova piramīdas augšgalu, cits paskatās baznīcas virzienā. Ceļu ir daudz, katram savs. Galvenais ir nenobīties šai klusumā no sevis paša, pieņemt sevi visā pilnībā, gan šķietami labo, gan iedomāti slikto, visu.

Kad ir atklājusies šī dzīves uztvere, ārēji jau nekas nemainās. Mēs tāpat ejam uz darbu un uz veikalu. Taču tam ir jau cita jēga. Vispār nākas aizdomāties par tās vai citas aktivitātes lietderību. Daudz ko atmetam kā bezjēdzīgu. Un agrāko virspusējo emociju vietā atrodam dziļāku gandarījumu ikdienišķās nodarbēs.


Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2012. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 23.10.2008. Atsauksmes sūtīt autoram