Sākums | Domas 

Darīt ļaunu – slikti, darīt labu – arī slikti

Ir teiciens: „Ko sēsi, to pļausi.” Četros vārdos ir ielikts fundamentāls Dabas likums, kas mums jāņem vērā ikvienā dzīves situācijā. Neatkarīgi no tā, kā mēs pret to attiecamies, tas darbojas. Vienmēr.

Atceros vienu stāstu. Reiz dzīvoja puisis, kuram bija ļoti stingrs tēvs. Kādu dienu puisis gāja medībās. Un notika tā, ka viņš nošāva vārnu. Nomedīts ir, jānes mājās. Un, pēc tēva vārdiem,– ja reiz nomedīts, tad jāapēd. Puisis pagatavoja savu medījumu un varonīgi apēda. Negaršīgs gan bija ļoti, taču tāds ir likums – ja esi ko iesācis, izdari līdz galam, citādi vēlāk nāksies to pašu darīt piespiedu kārtā.

Stāsts ir par to pašu sēšanu un pļaušanu. Ja iesēj pētersīļus, izaug pētersīļi. Ja iesēj dilles, izaug dilles. Ja nomedī vārnu, ēd vārnu. Ja skopojas ar naudu, to aiznes zagļi. Ja aprunā citus, visur dzird sevis aprunāšanu. Ja spēlējas tikai ar smilšu graudiņiem, lielākus akmeņus nesaņem. Ja rauš sev cik vien var, saraustais liek par sevi manīt un papildus rūpēties. Ja sevi neciena, tad saņem zemu vērtējumu no apkārtējiem.

Kā ir ar taisnīgumu Zemes virsū? Kādēļ sliktie nesaņem pēc nopelniem? Kādēļ labajiem jācieš? – gan jau šādi jautājumi ne reizi ir radušies lasītāja prātā. Neuztraucieties, mēs visi, visi bez izņēmuma saņemam sevis iesēto. Tā saucamie „labie” droši vien ir darījuši labu ar domu, ka atmaksāsies. Šī viena doma pati izslēdz iespēju labajam nākt atpakaļ. Un tā saucamie „sliktie” šeit ir tikai tādēļ, lai „labajiem” parādītu viņu īsto vietu, realizētu viņu pašu nopelnīto realitāti. Skarbi, bet fakts.

Par ļaunajiem darbiem tā kā būtu skaidrs un saprotams. Interesanti ir tas, ka patiesi, nesavtīgi labie darbi arī prasa, lai darītājs izbaudītu sevis padarītā rezultātu visā pilnībā. Ja darītājs nepieņem sava darba augļus, ar laiku iestāsies situācija, ka dzīve viņu ievilinās sevis paša radītā zelta būrī, aizslēgs durvis no ārpuses un teiks: „Lūdzu, sēdi un izbaudi!”

Sēšanas un pļaušanas likums ir nepielūdzams. Kā ar to saticīgi sadzīvot?

Protams, darot labu. Un kā pašu par sevi saprotamu pieņemt ikvienu pateicības velti, sākot no komplimentiem un beidzot ar negaidītām, reizēm pat ļoti vērtīgām dāvanām. To nepieņemšana ir rupjš apvainojums veltes sniedzējam, tā atstājot viņu parādniekos.

Tieši tāpat attiekties pret pāri darījumiem. Protams, piedodot, taču noteikti sodot. Noteikti. Tas ir ikviena cilvēka pienākums, lai saglabātos līdzsvars starp iesēto un pļaujamo.

Jā, piekrītu, vairums nav tā audzināti, viņi nerod sevī spēku pieņemt dāvanas un stingri sodīt pārkāpumus. Taču – kas ir cilvēku izdomātās normas pret visvarenajiem Dabas likumiem? Laimīgs tas, kas atšķir vienu no otra, kas ne tikai ir informēts, bet arī dzīvo atbilstoši.


Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2012. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 12.12.2008. Atsauksmes sūtīt autoram