Sākums | Domas 

Krīze – laiks mācīties

Raksts publicēts žurnālā Office Manager, 2009


Jau vairākus mēnešus avīzes, žurnāli, TV un radio runā par krīzi. Viedokļi ir dažādi. Vieni grimst pesimismā un saka, ka būs vēl sliktāk. Un ilgi. Citi visiem spēkiem cenšas kaut ko darīt. Atrod rezerves un liek tās lietā. Pulcējas un spriež, kā ātrāk tikt uz pozitīvākas attīstības ceļa.

Līdz ar valsts vīriem un biznesmeņiem savu ieguldījumu cenšas dot dažādi intelektuālo un garīgo vērtību izplatītāji. Katrs piedāvā krīzes pārvarēšanas paņēmienus ar savām metodēm.

Lai arī cilvēkiem gan reāli, gan masu informācijas līdzekļu iespaidā prātā ir domas par grūto dzīvi, par neskaidro rītdienu, lai arī cilvēki gaida atbildi uz vienkāršu, tīri materiālas dabas jautājumu: "Kā tad man nopelnīt naudu šai laikā?" – es tomēr atļaušos stāstīt kaut ko citu. Es atļaušos paskatīties uz ikdienas dzīvi no lielāka attāluma, jo tieši paiešana malā bieži palīdz gan atrisināt problēmas, gan nomierināt saspringtos nervus.

Nevienam nav noslēpums, ka pēc rīta seko diena, tad nāk vakars un nakts, pēc tam atkal rīts, diena, vakars un nakts. Tāpat visi piekrīt, ka pēc ziedoša pavasara seko silta vasara, tad nāk ražas laiks un pēc tā – auksta ziema. Lai arī šogad pavasaris ir padevies tāds pavēss, vienalga cilvēki sēj un stāda, tātad cer, ka izaugs. Gan dienas, gan gadalaiki ir cikli. Viss darbojas cikliski. Arī biznesa procesos ir cikli un finansu analītiķi tos ļoti labi zina un prot paredzēt. Pēc ikviena grūta perioda seko uzplaukums, tad atkal krīze. Šie cikli ir gari un grūti pamanāmi, ja viss norit daudzmaz pieņemami. Kad uznāk pirmais nopietnais sals, vairumam ir nepatīkami. Taču visi zina, ka tā notiks. Tieši tāpat vajag uztvert ikvienu notikumu – tas palīdz saudzēt mūsu jau tā stresa nomocīto organismu.

Runājot par stresu, droši vien ikkatrs būs atklājis, ka tas rada slimības, kas, savukārt, vairāk vai mazāk uzstājīgi liek cilvēka, nomierināties un pagulēt. Jo lielāki uztraukumi, jo lielāka pārslodze, jo ar nepārvaramāku spēku ķermenis liek cilvēkam izkrist no vāveres riteņa.

Atcerieties, kā bija, kad kaut kāda iemesla dēļ nevarējāt aiziet uz darbu? Kādas bija domas, varbūt iekšēji pārmetumi, nevarība, nedrošība, raizes? Iespējams, atceroties to tagad, izskatās pavisam savādāk. Vairāk tā kā nenozīmīgi, ko nemaz nevar salīdzināt ar šodienas raizēm par nākotni. Taču – tas, kas ir šodiena, pēc laika būs pagātne ar atbilstošu skatu un sajūtām to atceroties. Jā, toreiz bija nepatīkami, bet viss bija izdarāms, bija kāds pārsteidzošs veiksmes moments un viss beidzās labi. Tā tas bija toreiz, tā ir noticis visu mūžu un tā būs vienmēr.

Tā mazā daļiņa, kas kustina cilvēka ķermeni, ir mūžīga, zināšanu pilna un laimīga. Savukārt ķermenis ir iznīcīgs, nesaprotošs un nelaimīgs. Tāpat kā itin viss šai pasaulē – viss noveco, viss beidzas. Dvēsele mūsos rada ilgas pēc kaut kā skaista, balta, pūkaina un mūžīgi jauna. Taču vilšanās ir neizbēgama, pat ikdienišķa. Mēs tiecamies mīlēt, taču materiālā pasaule mūs krāpj uz katra soļa. Par ko tas viss?

Ja paskatāmies ilgāku laika periodu, rodas līdzība ar kazino. Spožas reklāmas, krāsainas gaismas, košas krāsas, visapkārt spīd un laistās, acis šaudās no viena aizgrābjoši skaista priekšmeta uz otru. Dažu brīdi laime šķiet jau tepat blakus, gandrīz jau rokā. Skan birstoša nauda – kāds ir laimējis! Šīs skaņas mūsos rada vēl lielāku tieksmi pašiem laimēt. Mēs ar lielāku entuziasmu ejam, skatāmies un darbojamies. Meklējam īsto izdevību, labākos variantus. Un mums tos piedāvā – reālus, simtprocentīgi drošus, absolūti izdevīgus! Jauki, labi ģērbti, smaidīgi cilvēki, kas izskatās ar visu apmierināti, mums tā gribas viņiem noticēt! Pat ja nekā savādāk, vismaz atrasties viņu sabiedrībā, smieties un jokoties – lūk, tā ir dzīve!

Tā paiet nakts. Pienāk rīts, aust spoža saule. Tās siltie zināšanu stari parāda mums apkārtni citā gaismā. Mēs novērtējam, ko mums devusi jautrā, košā dzīve. Un ieraugām, ka bilance ir negatīva. Solītās balvas ir palikušas turpat, neviens tām nav pat pieskāries. Patiešām – kādēļ gan kāds iekārto daudzas jo daudzas spēļu zāles? Vai tiešām lai ikviens atnākušais saņemtu lielo laimestu?

Redzot mūsu domīgās un nelaimīgās sejas, labu vēlošie iesaka uztvert dzīvi filozofiski. Taču kā varam būt filozofiski, ja esam piekrāpti? Kā tas iespējams? Tā taču ir bezkaunība! Mums ir nodarīts pāri un mēs esam tiesīgi prasīt atmaksu! Vienīgi – ieraugot kazino apsargu iespaidīgos augumus un aukstās acis, cīņas spars kaut kā ātri pāriet… Tad tiešām, lai kā arī negribas, mēs esam spiesti pieņemt reālo situāciju un to paciest.

Dzīve rada ciešanas, lai atbrīvotu mūs no ciešanām. Tā kā labprātīgi reti kurš ir ar mieru pieņemt dzīvi visā tās krāšņumā un bēdīgumā, pasaule nāk mums pretī un iekārto tā, ka mums nav citas izejas, kā tikai pieņemt un paciest. Vēl vairāk – kā mēs to ļoti labi redzam no malas – neizbēgamās situācijas radīsies tik ilgi, kamēr vien mūsos mitināsies dusmas, neiecietība, skaudība, skopums un visas pārējās īpašības, kas liedz mums labprāt, ar prieku un pateicību dalīties visā iegūtajā.

Iedomājieties – uz kazino atnāk cilvēks, kasē noskaita piecus tūkstošus un no žetoniem atsakās, sak, nav vērts, tāpat zaudēšu, naudu izlietojiet algām un attīstībai. Muļķis, vai ne? Atnācis pazīmēties… Mēs gan zinātu, kā šos tūkstošus pareizi ieguldīt! Jājautā tikai, kādēļ tad mēs neesam bagāti, ja tik labi visu zinām?

Lai cik nepatīkami to ir atzīt, daudzi iet savas lepnības pavadā. Pats par sevi fakts nav ne labs, ne slikts. Cilvēki vienkārši nezina, kas seko pēc tam. Ja zinātu, nemaz tā neatļautu sava rakstura ēnas pusēm vadīt savu dzīvi. Diemžēl neziņa tiek uzturēta un veicināta, jo lielais vairums vienkārši nevēlas atzīt, pieņemt un iepriekš sajust savu darbību seku skaudrumu.

Un tā, mēs esam klāt, tieši tur, kur esam vēlējušies nonākt. Nevis kāds mūs ir vedis, bet paši apzināti esam nākuši. Tagad ir laiks izbaudīt savu darbu augļus un, ja paveiksies, mācīties no šīs situācijas. Jebkura krīzes situācija ir mācību stunda. Ja cilvēks zaudē darbu, tas ir mājiens, ka jāmācās. Kvalifikācijas celšana nav tik svarīga kā pietuvošanās sirds gudrībai. Sirds ikvienam saka: "Dari to, kas citiem sniedz labumu. Padari apkārtējos laimīgus!" Tā runā dvēsele ikviena dzīva cilvēka sirdī.

Mēs kopā esam paraudzījušies uz krīzi no attāluma. Dažu brīdi skatīties bija ļoti nepatīkami. Tas tādēļ, ka zināšanas kliedē ilūzijas. Diemžēl mēs dzīvojam sevis un citu uzburti mirāžu pasaulē. Reizi pa reizei dzīve nāk mums pretī un pagaiņā skaistos ilūziju mākoņus. No mākslīgā ilūziju skaistuma ir grūti atteikties, jo īpaši tad, ja nezinām neko citu.

Atgriežoties uz zemes, īsumā pārskaitīšu aprakstītās idejas. Krīze ir neizbēgams attīstības posms. Kad ir labi, cilvēki tiecas atslābināties, tādējādi degradējot, kas automātiski rada atbilstošas sekas. Attīstība materiālā plānā – tā viennozīmīgi ir vilšanās. Ir vērts pārskatīt vārda "bizness" nozīmi – nevis naudas ražošana, bet iespēja ilgi (desmitiem gadu, vislabāk visu mūžu) darīt iemīļotu darbu, saglabājot labas attiecības ar visiem gan tad, kad var nopelnīt, gan tad, kad nauda nenāk. Normāli ienākumi ir tad, kad neinteresē pārtikas produktu cenas. Ja nopelna vairāk, to jāprot pareizi tērēt, citādi šī papildus nauda cilvēku vienkārši nobeidz. Ir ideja – strādāt, lai nestrādātu. Taču speciālisti brīdina – bezdarbības radītā depresija ir daudz smagāka kā nepatīkama darba, pārstrādāšanās un stresa sekas.

Visam pāri ir atziņa: ja cilvēks pats risina savas problēmas, viņam tas visbiežāk izdodas, taču risinot viņš tās rada sev divreiz vairāk. Ja cilvēks risina citu cilvēku problēmas, tie, savukārt, ar prieku izdara to, kas viņiem ir nieks un kas cilvēkam pašam šķiet nepadarāms. Rezultātā visi ir laimīgi. Novēlu ikvienam katru dienu padarīt kādu vismaz par vienu smaidu laimīgāku!


Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2012. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 17.06.2009. Atsauksmes sūtīt autoram