Sākums | Domas 

Četri dzīves konteksti

Jebkuru sarunu par kādu tēmu noteikti vajag sākt ar svešo vārdu un jēdzienu noskaidrošanu. Šai rakstā vārds "konteksts" ir izvēlēts, lai samulsinātu man zināmo lasītāju loku, jo patiesībā stāsts ir pavisam par kaut ko citu.

Fiziskais. Mūsu ķermenis, lai arī ģeniāls un brīnumains darinājums, tomēr ir mašīna, kas prasa regulāru apkopi un komfortablu darba apstākļu nodrošināšanu. Mēs ar to nodarbojamies katru dienu un mums tas ir jādara, citādi ķermenis atgādinās par sevi arvien uzstājīgāk un mēs nevarēsim pat padomāt par ko citu.

Emocionālais. Šajā kontekstā mēs domājam par to, kas mums patīk un kas nē. Gribu to, negribu šito. Izteikta tieksme pēc kaut kā patīkama un bēgšana no sāpēm. Saprotamākā valodā šo gribulīti apraksta kā smalko ķermeni ar nosaukumu "prāts". Tas ir kā jauns kucēns, spēka pilns un dumjš. Kad tas noraujas no pavadas, tas skrien, kur deguns rāda, tīksmi izvārtās visos netīrumos, izbradā visas peļķes un saostās ar visiem suņiem. Ja saimnieks kucēnu nedresē, kamēr tas ir maziņš, vēlāk viņš sev par kaunu un citiem par apsmieklu skrien aiz sava milzīgā un spēcīgā suņa, jo nespēj to noturēt.

Intelektuālais. Kad cilvēks ir paaudzies, viņš sev sāk uzdot jautājumus – vai konkrētā lieta un darbība man ir noderīga? Tas ir smalkais ķermenis ar nosaukumu "saprāts". Saprātīgs cilvēks ievēro sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas, ciena kultūras tradīcijas un labi orientējas ētikas jautājumos. Kultūra – tie ir strikti likumi. Likumi ir radīti, lai darītu mūs brīvus. Cilvēks, kas skrien savu iegribu pavadā, ir saistīts, jo skrien pakaļ savam sunim, nevis izmanto to tam, kam tas domāts. Cilvēks, kas ierobežo savas vēlmes, ir brīvs. Cilvēks, kas apzinās savas rīcības sekas, spēj atteikties no kaut kā sākumā patīkama ar ilgām un nejaukām sekām. Saprātīgs cilvēks spēj pievērst savas domas patiesi vērtīgām un vajadzīgām lietām.

Garīgais. Šajā kontekstā cilvēks sev uzdod jautājumu – kas es esmu? Tikai tas ir cilvēks ar lielo burtu, kas uzdod sev šo jautājumu, jo tas nebūt nav triviāls. Atbildes uz to norāda uz tādām kategorijām kā mūžība, zināšanas un svētlaime. Pieredze rāda, ka nekas šai pasaulē nav mūžīgs, un ka no zināšanu bagātības mēs spējam sagrabināt tikai drumslas. Tas, ko mēs saucam par laimi, ar laiku beidzas, attiecīgi kļūst par ciešanām. Garīgā pilnveidošanās – tā ir pietuvošanās savai patiesajai būtībai.

Spēks, kā parasti, ir harmonijā. Darbojoties tikai vienā vai divos, vai pat trijos kontekstos, cilvēks kļūst vājš, savukārt, vienmērīgi attīstot visus kontekstus, cilvēks harmoniski attīstās gūst spēku un entuziasmu.

Ir sen zināms fakts, ka problēmu nevar atrisināt tajā līmenī, kurā tā radusies, ir jāpakāpjas līmeni augstāk. Ja sāp zobs, ir jāgrib aiziet pie šķietami sliktā zobārsta, kurš nodarīs sāpes un atbrīvos no sāpēm uz ilgu laiku. Kad zobārstam, nepārtraukti redzot sāpēs saviebtas un nelaimīgas sejas, rodas šaubas par darba noderīgumu, viņam palīdzēs savas būtības un misijas apzināšanās – dot citiem iespēju domāt par ko vairāk kā tikai par zobu. Jo ikviens, kas dzīvo tikai pirmajos trīs dzīvos kontekstos, ar gadiem saprot, ka dzīve ir nodzīvota velti. Tādēļ padarīt cilvēku laimīgu – tas nozīmē radīt viņā interesi par savu īsto "es".

Šis ir stāsts par četriem dzīves kontekstiem, kas īsos vārdos dod vispusēju skatu uz dzīvi kopumā. Kad kopskats ir iegūts, mēs zinām, kādas detaļas jānoskaidro, lai padarītu savu dzīvi vērtīgāku un noderīgāku, un laimīgāku.


Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2012. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 17.08.2009. Atsauksmes sūtīt autoram