Sākums | Domas 

Mana sūtība

Raksts publicēts žurnālā Office Manager, Nr. 58 Maijs, jūnijs 2010


No laika gala cilvēkam ir bijis svarīgi būt vajadzīgam. Konkrēti kādā veidā – tas ir jautājums, kas interesē daudzus. Tādēļ šī tēma jau sen ir labi izpētīta. Aicinu mazliet palūkoties, kas slēpjas aiz vārdiem "sūtība", "hobijs", "profesionālā orientācija". Tiem visiem lielos vilcienos ir daudz kopēja.

Sāksim ar slikto ziņu. Mūsdienās parasti par savu dzīves aicinājumu mēs aizdomājamies tādēļ, ka esošajā situācijā mūs kaut kas neapmierina. Nejauks priekšnieks, slikti darba apstākļi, īgni kolēģi, maza alga. Ja labi padomā, sarakstu varētu vēl ilgi turpināt. Toties citur ir labāk, pavisam noteikti! Diemžēl tā ir parasta ilūzija, kas aizmiglo skatu lielajam vairumam cilvēku. Mūsu apkārtne ir mūsu pašu gribēta un nopelnīta. Tāda mums apkārt izveidosies jebkurā vietā, lai kurp mēs gribētu no tās aizmukt. Tas, kas mūs patiesībā neapmierina, ir mūsu pašu vēlēšanās un raksturs.

Cilvēka prāts ir bezgala viltīgs. Tādu īpašību kā naudas kāre tas spēj paslēpt aiz cēliem izteikumiem, piemēram, savas īstās vietas meklējumi. Palūkosimies, kā nepārtraukti sava izdevīguma meklējumi sabojā cilvēka dzīvi:

- Cilvēks strādā un visu laiku domā – kad beigsies darba laiks?

- Ar laiku uzkrājas neapmierinātība.

- Līdz ar neapmierinātību rodas sajūta, ka neviens neciena cilvēka darbu. Parādās aizvainojums uz priekšniecību, kolēģiem, radiniekiem, likteni, dzīvi.

- Sākas konflikti darbā un mājās.

- Parādās izmisums, kaitīgi ieradumi, degradācijas pazīmes, izjūk ģimene.

Diemžēl cilvēks, kas domā tikai par naudu, ir stingri pārliecināts, ka pareizi izprot situāciju: "Vajag vairāk strādāt un vairāk pelnīt, tad viss nokārtosies!" Viņu nav iespējams pārliecināt par kaut ko citu, viņu izmācīs vien pati dzīve ar neveiksmēm un milzīgu stresu. Tādēļ velti netērēsim laiku un turpināsim darbu ar sevi.

Bieži vien, sapņojot par savu īsto darbu, mēs sagaidām, ka to darīt būs viegli, viss notiks pats no sevis, būs daudz naudas, visi slavēs un teiks paldies. Tie ir maldi. Par savu īsto nodarbošanos nav iespējams aizmirst, izejot pa durvīm. Tā nāk līdzi it visur. Mēs ļoti labi apzināmies, ka to, ko darām, var izdarīt vēl daudz labāk – darbs pats parāda, kā tas darāms, ar katru reizi padodas arvien labāk un ar katru reizi uzkrājas zināšanas, kas saka, ka līdz pilnībai vēl ļoti tālu. Taču atbildība un tieksme izdarīt savu darāmo kā pienākas neliek miera, tās mudina mācīties, uzlabot, censties nepieļaut kļūdas. Tas nebūt nav viegli! Turklāt ar spēcīgu sava pienākuma apziņu un apzinoties, ka nemaz tik labi nesanāk, kā vajadzētu, slavas vārdi šķiet absolūti nevietā.

Šāda attieksme pret darbu nav savienojama ar domām par naudu. Kas domā par to, tas nespēj iemīlēt darāmo. Tādēļ savā īstajā vietā naudai, slavai un ietekmei ir pakārtota loma. Parasti šķiet – atkal, zinot, ka neizdevās tik labi, kā vajadzētu, – ka samaksa ir lielāka, nekā vajadzētu būt.

Savu īsto darbu mēs darām nevis tādēļ, ka sagaidāms kāds konkrēts rezultāts, bet tādēļ, ka patīk pats darīšanas process. Rezultāts nekad nav gluži tāds, kādu sagaidām, tādēļ vilšanās ir neizbēgama. Darbs kā process vienmēr dod prieku. Tas nebeidzas, tas visu laiku atgādina, ka mēs esam vajadzīgi (pati svarīgākā vērtība), tas attīra (nav laika domāt par muļķībām, trenē raksturu).

Īstais darbs dara laimīgu. Kādēļ ir tā, ka viens grāmatvedis ar gadiem kļūst priecīgāks un laimīgāks, bet otrs pie blakus galda, darot to pašu, kļūst nejaukāks un nelaimīgāks? Ādere? Nē, motīvs. Viens pacieš darbu sevis dēļ, jo nauda kaut kā jāpelna. Otrs strādā citiem, palīdz, cenšas padarīt apkārtējos laimīgākus. Tas ir motīvs, kas vienu virza pretī laimei, bet otru dzen izmisumā.

Motīvs mūsu dzīvē ir pats galvenais. Gan darbā, gan attiecībās, visur. Tas pasargā no grūtībām un sagādā tās, atkarībā no tā, kāds motīvs savā dzīvē ir izvēlēts. Mēs paši to izvēlamies. Taču sekot savai izvēlei ikdienā jau ir grūtāk. Ja daudzus gadus esam dzīvojuši ar vienu motīvu, bet tagad, uzzinot, ka ir arī citi, labāki varianti, nolemjam dzīvi mainīt, tas nenotiks tā uzreiz, pēc līdakas pavēles. Būs jāpieliek gadiem ilgas pūles, lai savu milzīgo dzīves kuģi pagrieztu citā virzienā.

Darbs ar motīvu notiek augstā filozofiskā līmenī. Tas sevī ietver visu, kas ir zemākos līmeņos. Palūkosimies, kas vēl ir darāms un uzzināms par savu īsto vietu dzīvē.

Ir cilvēki, kas jau no bērna kājas grib visu zināt, interesējas, lasa grāmatas, uzdod grūtus jautājumus. Pastāvīga, nerimstoša un izteikta tieksme pēc izglītības norāda uz skolotāja tipu, uz cilvēku, kam labi padodas izzināt un mācīt citus. Viņi meklē saistības it visur, viņam patīk atrast diedziņu, aiz kura paraustot, otra galā kaut kas notiek. Saņemt naudu kautrējas, mulst, nepieskaras tai.

Ja cilvēks necieš netaisnību, ātri sadusmojas un nekavējoties iet risināt pamanītu pāridarījumu, ja viņam piemīt dabiska pārliecināšanas spēja, skaļa balss un spēcīga miesas būve, viņam visticamāk labi padodas komandēt citus un vadīt kolektīvu vai strādāt varas iestādēs. Viņi savas īpašības parāda briesmu gadījumos, kad vajag ātri pieņemt lēmumu un rīkoties. Kamēr citi krīt histērijā un bēg, viņi droši dodas pašā notikumu centrā, viņiem tas patīk. Kad viņiem dod naudu, viņi apvainojas. Viņš ne tikai bargi soda, viņš – kas ir ļoti svarīgi – tūlīt piedod un aizmirst, līdzko redz, ka sodāmais apzinās savu vainu un sola vairāk tā nedarīt. Viņš vēlas būt lielais varonis, izdarīt kaut ko tādu, kas visu pasauli padarīs laimīgu. Viņam vajag darboties ar kaut ko lielu, viņš meklē misiju.

Ja cilvēks jau skolā pārdod zīmuļus un visādi pamanās nodarboties ar biznesu (lūdzu nejaukt ar azartspēlēm!), ja ātri sadraudzējas ar visiem, ir runīgs, atvērts, uztur plašu draugu loku, viņam labi padodas viss, kas saistīts ar tirdzniecību, finansēm, materiālās labklājības nodrošināšanu sev un viņa vadībā esošajiem. Viņš precīzi zina, cik naudas viņam pienākas saņemt. Labprāt ziedo, bet tā viņš nevar. Briesmu brīdī viņš glābj materiālas vērtības, viņš nespēj noskatīties, kā kaut kas aiziet postā. Arī garīgā izaugsmē meklē materiālu izdevīgumu.

Jo izteiktākas ir uzskaitītās īpašības, jo tīrāks ir nosauktais cilvēka tips un jo ar lielāku pārliecību varam teikt, ar ko šim cilvēkam savā dzīvē ir jānodarbojas, kur ir viņa īstā vieta, kur viņš vislabāk var sevi izpaust. Piemēram, tīrs biznesmenis nespēj strādāt darbā ar stabilu algu, tas viņam ir kā nāves spriedums. Viņa dabā ir visu laiku skaitīt ienākumus un izdevumus un, ja alga ir stabila, tad nav ko skaitīt, un ir neizturami garlaicīgi… Diemžēl mūsu laikā īpašības ir sajauktas dažādās proporcijās un cilvēks jūt pretrunīgas tieksmes, galu galā tā arī neizprotot, ar ko nodarboties. Tur var palīdzēt rakstura izpēte, nosakot, kas vairāk der. Kopumā ir viens padoms, kas der pilnīgi visiem un perfekti palīdz: strādāt ne sevis, bet citu labā. Šis ieteikums strādā tādēļ, ka mums pilnīgi visiem pamatā ir ceturtais cilvēka tips – tas, kurš visiem palīdz. Tas, kuram nepieciešama stabilitāte, kurš briesmu brīdī vispirms domā par sevi, pēc tam par radiniekiem un tikai pēc tam, kad ir drošībā, iedomājas glābt pārējos. Tas, kurš nespēj apstāties, sākot darīt kaut ko it kā mazliet, tās ir viņa lamatas. Tas, kuram šķiet, ka viņam ir samaksājuši mazāk. Tas, kurš ir komandas cilvēks, kurš visiem palīdz. Tas, kurš garīgumu uztver kā patvērumu no dzīves nelaimēm.

Uzskaitītie cilvēku tipi nenorāda uz vajadzību strādāt tādu vai citādu darbu. Visi ļoti labi var darīt vienu darbu, atšķirība ir tajā, kādā stilā viņi to dara. Piemēram, bedri var rakt gan skolotājs, gan vadītājs, gan biznesmenis, gan parastā darba strādnieks. Skolotājs to vislabprātāk darīs savā stilā – apgūs visu par bedrēm, par lāpstām, par rakšanas veidiem, novadīs trīs dienu semināru un būs laimīgs. Vadītājs nokomandēs: "Rokam no šejienes līdz šejienei!" Biznesmenis iedvesmos racējus ar prēmiju, ja bedre būs gatava līdz saulrietam. Strādnieks ar savu piemēru parādīs, kā jārok bedre. Tātad principā amatu nosaukumus no astrologa vai psihologa nesaņemsim, mēs uzzināsim, kādā stilā mums labāk padosies strādāt.

Pieredze rāda, ka par savu dzīvi un darbu cilvēki nopietni aizdomājas mūža otrajā pusē. Ap šo laiku parasti jau ir iegūta zināma stabilitāte un reputācija, kā arī pieredze. Pēc 40 gadiem nav ieteicams sākt jaunu dzīvi, cenšoties izglītoties citā jomā. Mācības un pieredzes iegūšana prasa daudz spēka un laika, jaunībā tas viss bija, bet nu ir manāmi mazāk. Turklāt jāatceras, ka mūža pirmajā pusē strādājam mēs paši, otrajā pusē strādā mūsu iegūtā reputācija. Vislabāk ir izmantot laiku darbā ar saviem motīviem, kas sevī ietver filozofiska dzīvesskata attīstīšanu. Cilvēkiem gados tas piestāv, savukārt aktīva darbība un augstskolas sola deldēšana ne visai.

Rupjš, taču vērā ņemams norādījums savas vietas meklējumos ir skaudība. Ja skauž, redzot, cik labi dzīvo kādas profesijas pārstāvji, tad, visticamāk, tieši šajā profesijā cilvēka spējas un izpaudīsies vislabāk. Turklāt tieši darbs dotajā profesijā ir praktiski vienīgais veids, kā tikt vaļā no skaudības – kad uz savas ādas izjūt visas darba grūtības, kad saprot, ka profesijai vajag atdot pusmūža, lai iegūtu cieņu un ievērību, tad ne par kādu skaušanu vairs nav ne runas.

Vecāki savu bērnu stiprās puses ierauga viņu spēlēs. Bērni ir patiesi, viņi dara to, kas ir viņu. Ja bērns aktīvi spēlē biznesa spēles, viņam padodas un viņu nevar no tām atraut, tātad jau laikus jālūko, kā attīstīt viņa tieksmi darboties finansu jomā.

Saistībā ar savu īsto nodarbošanos jāpiemin īpatnība, kas novērojama vairākās paaudzēs. Ja vecvecāki un vecāki nodarbojas ar vienu un to pašu profesiju, viņu bērni jau piedzimst ar vēlēšanos darīt to pašu. Tā rodas dinastijas ar dziļām saknēm un ar milzīgu pieredzi, kas tiek nodota nākamajām paaudzēm. Piemēram, ārstu ģimenē bērns jau no piecu gadu vecuma palīdz vecākiem, iegūst pieredzi un jau precību gados ir tik labi materiāli nodrošināts, ka spēj uzturēt visu lielo ģimeni. Ja viņš izvēlēsies sievu no ārstu ģimenes, viņu bērns gluži dabiski gribēs kļūt par ārstu. Taču, ja nelaimīgā kārtā viņš apprecēs mūrnieka meitu, viņiem piedzims pavārs. Tā rodas paaudžu konflikti, kad vecāki nesaprot savus bērnus un bērni nesaprot, ko viņi īsti grib sasniegt.

Šai pasaulē nekas nenotiek tāpat vien. Arī esošais darbs mums ir ne tādēļ, ka mēs to izvēlējāmies. Tas šai brīdī ir mums vislabākais variants. Nevajadzētu ar savu nesaprātīgo rīcību sabojāt to, ko, iespējams, ar laiku novērtēsim kā pašu labāko, kas bijis. Tiem, kas savu sūtību nav atraduši, darbs ir dots rakstura trenēšanai. Tiem, kas savu sūtību ļoti labi zina, bet nestrādā atbilstošā vietā, labāk turpināt, līdz dzīve pati īstajā laikā iegrozīs visu tā, ka nemanot un bez pūlēm attapsimies savā sapņu amatā. Galvenais ir motīvs palīdzēt citiem, tas atrisina visas šķietami tik grūtās problēmas un ar laiku atnes gandarījumu pat tur, kur tas nebija gaidāms.

Nobeigumā atkārtosim svarīgākās domas. Par savu īsto vietu dzīvē aizdomājamies, kad mūs neapmierina esošā situācija, precīzāk, savs raksturs un vēlmes. Galvenais un visspēcīgākais līdzeklis situācijas uzlabošanai ir darbs ar saviem motīviem. Pa ceļam izziņas procesā uzzinām par dažādiem veidiem, kā atklāt savu labāko izpausmes veidu darbā – mācīt, vadīt, rūpēties par labklājību vai palīdzēt to fiziski realizēt. Taču darbu mainīt nav ieteicams, labāk ir palūkot, kā to pašu var izdarīt savā stilā. Pats labākais un efektīvākais padoms visiem un galvenokārt tiem, kas sevi tā arī neizprot, ir darīt darbu ne sevis, bet citu cilvēku labā.


Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2012. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 13.04.2010. Atsauksmes sūtīt autoram