Sākums | Domas 

Zinību nodošana un pieņemšana

Reizēm cilvēki padomiem klausa uzreiz, reizēm sāk strīdēties pretī. Kādēļ tā? Viens iemesls ir zināšanu tālāknodošanas īpatnības, par kurām lasiet tālāk.

Kad kāds uzzina kaut ko labu un ar lielu sajūsmu to stāsta citiem, bieži gadās, ka viņu uzklausa diezgan vēsi, netic, izsaka pretargumentus. Tas ir pirmais zinību nodošanas līmenis, kad tikko saklausītu vai izlasītu gudrību cenšas nodot tālāk. Tas ir normāli, tā notiek praktiski vienmēr. Piemēram, trolejbusā puisis stāsta savam draugam par to, ka veciem cilvēkiem jādod sēdvieta, ka tā ir labi un pareizi. Draugs uz viņu tā šaubīgi skatās, jo blakus stāv vecmāmiņa un arī klausās šo sarunu…

Otrais līmenis sākas tad, kad cilvēks savā dzīvē sāk pielietot uzzināto gudrību. Rodas paša pieredze, rodas jautājumi, tiek meklētas atbildes uz tiem. Jo lielāka pieredze, jo stiprāka pārliecība par gudrības spēku. Kad tāds cilvēks pauž šo gudrību citiem, viņā ieklausās, jo jūt, ka tajā kaut kas ir. Piemēram, tajā pašā trolejbusā puisis ierauga vecmāmiņu, atceras, ka jāpieceļas, un pieklājīgi dod vietu.

Šajā sakarā stāsts. Reiz pie Dalailamas atnāca māte ar dēlēnu. Māte lūdza padomu, kā atradināt puisēnu no pārliekas cukura ēšanas. Dalailama lika atnākt pēc nedēļas.

Pēc nedēļas abi atnāk un Dalailama saka puisēnam:

– Neēd cukuru, tas nav labi.

– Kādēļ jūs to nevarējāt pateikt agrāk? – māte pārsteigta vaicā.

– Tādēļ, ka agrāk maniem vārdiem nebūtu spēka. Es visu šo nedēļu ēdu cukuru un pārliecinājos, ka tas padara nemierīgu.

Trešais līmenis pamazām iestājas, kad gudrību ilgi un uzcītīgi pielieto dzīvē. Tāds cilvēks to dara dabiski, nedomājot. Vieni to sauc par neapzināto kompetenci, citi par intuitīvu rīcību. Tas nerodas uzreiz, tas nāk ar gadiem. Ir darbavietas, kurās priekšroku dod dzimušiem aristokrātiem. Tas tādēļ, ka darbs prasa apgrozīšanos smalkā vidē, labas manieres un elegantu izturēšanos. Protams, to var iemācīties samērā īsā laikā, taču starp cilvēku, kas tā uzvedas jau kopš agras bērnības, un cilvēku, kas to apguvis intensīvos kursos, ir būtiska atšķirība – paskatoties uz pirmo, pašam gribas kļūt tādam. Tas ir dabiskuma spēks, kas uzrunā. To nevar iemācīties, to var iegūt, pacietīgi ar sevi strādājot, uzturoties atbilstošā vidē un klausot skolotāju.

Sajūsmai par uzzināto nav rezultāta. Grāmatu gudrība pati par sevi nav derīga. Dzīve parāda, ka ir knifi, par kuriem grāmatās ir piemirsts uzrakstīt. Reāla pieredze reālās dzīves situācijās dod spēku pārliecināt. Taču – visu uz sevis nevajag pārbaudīt! Pirms šampanieša glāzes ir vērts aiziet uz atskurbtuvi un pavērot, kāds cilvēks paliek pēc tam. Pirms jautra seksa ir vērts palūkoties uz tiem, kas gaida AIDS testu rezultātus, un jo īpaši ielūkoties to cilvēku sejās, kas tikko uzzinājuši pozitīvu atbildi. Nē, tā nav biedēšana, tā ir pavisam praktiska atbildības uzņemšanās, kad cilvēks visā nopietnībā apzinās, kāds var būt viņa darbību pats sliktākais iznākums, un tikai tad izlemj, darīt to vai nē. Lēmumam nepieciešamas zināšanas, un tās var dot tie, kas attiecīgajā jomā ir daudz pieredzējuši.

Ņemot vērā augstāk rakstīto, izglītības iegūšana izskatās daudz savādāk. Cilvēks izvēlas skolotāju – personību, kādai viņš vēlas līdzināties, – un atrod iemeslu uzturēties līdzās. Piemēram, ja cilvēks vēlas kļūt par bankas prezidentu, viņš meklē iespēju kaut kā būt viņam noderīgs. Kaut vai kārtot papīrus vai iznest miskasti. Tādā veidā ar laiku tiek pārņemtas rakstura iezīmes un iegūta tieši tā gudrība tieši tādā formā, kas ļauj būt veiksmīgam bankas prezidentam.

Nokļūt bankas vadītāja tuvumā nav viegli. Agrāk bērni izvēlējās vienkāršāku ceļu – par skolotāju izvēlējās tēvu. Jau no mazotnes palīdzot viņam, tika iegūta gan praktiskā pieredze, gan teorētiskās zināšanas. Precību gados šāds māceklis bija spējīgs uzturēt ne vien savu ģimeni, bet arī palīdzēt saviem un sievas vecākiem. To sauc par dinastiju, kad dēls pārņem tēva amatu, balstās uz paaudžu pieredzi un iestrādēm, attīsta to un saņem visas lielās ģimenes atbalstu. Atkrīt laika tērēšana, laužoties nezināmā virzienā un izcīnot savu vietu pasaulē.

Mūsdienās būtu ieteicams pirms došanās ilgās un grūtās profesionālo zinību mācībās vispirms iet pastrādāt iecerētajā jomā. Ja cilvēks bez deguna raukšanas tiek galā ar sanitāra darbiem, viņš var strādāt par ārstu. Ja no zivju smakas nesāp galva, var ķerties pie zivsaimniecības uzņēmuma vadības grožiem. Mums gribas uzreiz ķerties ar baltiem cimdiem pie lielām lietām, taču patiku pret darbu var iepazīt tikai darot pamatlietas.

Nobeigumā vēlreiz īsi visi trīs zināšanu pieņemšanas līmeņi. No vienreiz izlasīta djejoļa jēgas ir pamaz. Kad dzejoli iemācās no galvas un skaisti noskaita, klausītāji uzreiz to novērtē. Un ja pats māk vismaz tik pat skaisti dzejot, prieka avots sev un citiem ir neizsmeļams.


Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2012. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 25.02.2010. Atsauksmes sūtīt autoram