Sākums | Domas 

Mērķi piepildās paši!

Raksts publicēts žurnālā Office Manager, Nr. 57 Marts, aprīlis 2010


Visas cilvēka vēlēšanās piepildās. Pašas, bez piepūles no savas puses.

Par mērķiem un to piepildīšanu ir daudz domāts, runāts un rakstīts. Ir daudz interesantu ideju. Daudz kas no mērķu piepildīšanas tehnoloģijām strādā. Un tam visam ir pamats. Palūkosimies kopumā, kas ir mērķi, kā tie piepildās un kāda visam šim procesam jēga.

Sāksim ieskatu mērķu pasaulē ar kritisku skatu uz sevi. Vai mēs esam dzimuši kā baltas lapas? Nē, mūsu dzīve nav vienīgā. Patiesībā ne tuvu ne pirmā. Kas vēlas bezatbildīgi darīt blēņas, tie stipri pretojas šim apgalvojumam. Lai. Mēs ar tā palīdzību sapratīsim, kā mērķi īstenojas mūsu dzīvē.

Otrs pieņēmums, kas mums ir vajadzīgs – dzīve ir absolūti taisnīga. Absolūti šī vārda tiešajā nozīmē. Tā nepiever acis ne uz vienu sīkumu. Katra mūsu vēlme tiek piepildīta. Katra. Tas ir tikai laika jautājums, kad mūsu "gribu" kļūs par īstenību.

Ar šiem diviem apgalvojumiem pilnīgi pietiek, lai saprastu, cik mēs esam varoši izvēlēties un piepildīt mērķus. Pavērosim sevi ikdienā – uz ko mēs skatāmies, ko domājam, par ko runājam? Cik reizes prātā iešaujas "Es gribu!", "Man vajag!", "Ja man būtu…"? Katra doma ir pilnvērtīga vēlēšanās. Cik to mums ir? Cik šādas domas ienāk prātā dienas laikā? Un gada laikā?

Dzīve ir absolūti taisnīga, tā rūpīgi iegrāmato katru vēlēšanos. Pat tādu domu: "Ar mani jau nu gan nekas tāds nenotiks!" Kāpēc nē, kā būtu ar parītdienu?

Tas, ko mēs šodien dzīvojam, ir precīzi piepildītas mūsu agrāko dzīvju vēlmes. Mēs šobrīd skaisti un eleganti dzīvojam to, ko paši esam gribējuši. Braucam ar dzelzs zirgiem, ar ikdienišķu sejas izteiksmi lietojam visādus elektronikas brīnumus un ēdam to, kas tuvumā neaug. Agrāk nekā tāda nebija. Tas viss uzradās nesen, mums par prieku.

Ja pavērojam savu dzīvi cik varam atcerēties, noteikti katrs atminas, ka kaut kad sen, sen ir iedomājies vai teicis kaut ko, kas tagad ir reālitāte. Padomājot, kā tas ir atnācis – tas atnāca pats, kaut kā viegli, nemanot. Reizēm pat uzbāzīgi. Tas ir visu varošais liktenis jeb absolūti taisnīgā dzīve, kas kopā ar apstākļiem atnesa arī mūsu sen gaidīto mērķi.

Katrai vēlmei ir nepieciešami konkrēti apstākļi, kuros tā var realizēties. Braukt ar auto mūsdienās ir pilnīgi normāli, ir ceļi, ir infrastruktūra, ir ceļu policisti un pats galvenais – ir sabiedrības uzskats, ka tas ir labi un pareizi. Citā vidē un pie citiem uzskatiem mums tik viegli neizdotos lietot automobili. Iedomājieties, cik laika un resursu vajag, lai iedibinātu auto lietošanas vidi, kas šķiet pati par sevi saprotama! Un tas viss ir tikai vienas necilas vēlmes sekas – braukt, izjust ātrumu.

Acīmredzami katram mērķim, ja jau vēlamies pie tā uzstādīšanas pieiet nopietni, jāparedz vide, kurā tas var tikt piepildīts. Tāpat acīmredzams ir fakts, ka iedomāties un pilnībā aprakstīt visu nepieciešamo nemaz nav triviāli. Un mēs parasti ar to nenodarbojamies, vienkārši sakām: "Gribu!" To, ka mūsu gribēšanai būs milzums blakusefektu, mēs bezatbildīgi piemirstam.

Viens ļoti svarīgs blakusefekts ir mūsu pašu dzīves uztvere tajā brīdī, kad vēlētais piepildās. Mūsdienās ir gluži dabiski domāt: "Ja visiem ir auto, man arī vajag." Tas mums tikai tā šķiet, ka šāda doma ir pilnīgi dabiska. Nē. Vide un apstākļi ir radīti tādi, lai šī doma "pavisam nejauši" uzrastos un mēs to uzskatītu par savu. Patiesībā visu varenais liktenis mums to neuzbāzīgi un stingri ir piespēlējis, lai mēs varētu realizēt savu vēlmi. Jo dzīve ir absolūti taisnīga, visām vēlmēm jābūt piepildītām. Tāpat smagais darbs, grūtā naudas pelnīšana un ilgā krāšana savam lolotajam auto – tā ir spēle, apstākļi, kas mums ļauj sajusties varenajiem savu sapņu realizētājiem. Ne tikai vēlēšanās, pat sapnis par kaut ko var nebūt šodienas, bet nākt no dziļas pagātnes kā ievads nākamajam piepildāmajam mērķim.

Kas tas ir par spēku, kas tik smalki un tik pamatīgi realizē mūsu vēlmes? Kas ir tas nemanāmais, kas ļauj mums justies kā savas dzīves valdniekiem? Tas ir cits stāsts citai vietai un laikam. Pagaidām vienkāršības labad sauksim to par visu vareno likteni jeb absolūti taisnīgo dzīvi.

Savu reizi nākas konstatēt, ka tas, ko esam vēlējušies, piepildās ne mums, bet pavisam blakus, piemēram, kaimiņam. Precīzi tas, ko esam izsapņojuši, ir nevis mums, labajiem un kārtīgajiem, bet tam tur sliktajam un nejaukajam kaimiņam. Kur taisnība? Ja paskatāmies plašāk, taisnība ir. Liktenis mums parāda, kas ir tas, ko mēs vēlamies, un kādas tam ir sekas. Ja aizejam ciemos pie kaimiņa, paskatāmies un parunājamies, atklājas, ka kaimiņš nav nemaz tik laimīgs, kā pēc mūsu domām vajadzētu būt, iegūstot īpašumā tādu nenovērtējamu sapņu lietu. Viņš pastāsta, ka bez ieguvumiem ir arī trūkumi, reizēm pat diezgan iespaidīgi. Tas, ka mūsu sapnis atrodas pie kaimiņa, ir mājiens – nu vēlies taču kaut ko saprātīgāku!

Tā mēs pamazām nonākam pie jautājuma: ja mērķi piepildās paši, kāda no tā ir jēga? Atbilde ir vienkārša: absolūti taisnīgā dzīve ar absolūti perfektu mūsu vēlmju piepildīšanu gan smalki, gan tieši un rupji norāda, ko ir vērts vēlēties un ko nē. Materiālo lietu dēļ dzīvot nav vērts, tās kūst kā sniegs. Pirmās ziemas dienas ir aizgrābjošas, pēc tam sākas ilga un rūpīga sniega pārkārtošana, lai mums būtu ērtāk pārvietoties, tad, kā nejauki smīnot par mūsu ieliktajām pūlēm, sniegs nemanāmi pazūd, izgaist un tā vairs nav. Pilnīgi visām lietām ir tāda pati daba – apģērbs dilst, auto plīst, ķermenis noveco, nauda aiztek, vara izslīd no rokām. Mēs zinām daudz, ļoti daudz lietu un parādību, kas ir nepastāvīgas, novecojošas un neuzticamas. Vajadzētu būt kaut kam mūžīgam, pastāvīgam, uzticamam un nemainīgam? Sirds saka, ka vajadzētu. Kādēļ gan nepavērst jaudīgās mērķu piepildīšanas tehnoloģijas šai virzienā?

Pavisam loģiski rodas vēl viens jautājums: ja mērķi piepildās paši, tad mēs varam mierīgi sēdēt un neko nedarīt? Diemžēl nē, strādāt vajadzēs vēl vairāk. Ikdienišķie, materiālie mērķi ir viegli sasniedzami, strādāt pie tiem vajag salīdzinoši maz. Taču tie aizklāj skatu uz dzīvi kopumā. Veidojas tāds kā vāveres ritenis – mēs skrienam no visa spēka, taču kustība uz priekšu nenotiek. Šķiet – vēl mazliet, vēl drusciņ – bet atkal nekā… Lai notiktu reāla virzība, ir jāizkāpj no riteņa. Jā, tas pievelk ar savu mirdzumu un solījumiem, taču jāatrod sevī spēks pagriezt tam muguru. Tikai tā mēs ieraudzīsim citas vērtības, citus, augstākus, stabilākus, uzticamākus mērķus, uz kuriem tiekties. Šo mērķu ieraudzīšana vien jau nav nekas lēts – ir jāatrod sevī spēks tos ieraudzīt. Tas nozīmē darbu pie sevis, pašu smagāko darbu pasaulē.

Nobeigumā vēlreiz īsos vārdos galvenās domas. Dzīve ir absolūti taisnīga, tā mums ļauj un pat liek izdzīvot visu, ko esam vēlējušies agrāk, iespējams, pirms daudz, daudz dzīvēm. Visām vēlmēm nepieciešama atbilstoša vide, ieskaitot mūsu pašu apziņas stāvokli, kurā mēs savu sapni uztveram par savu, absolūti normālu un vērtu realizēt dzīvē. Vēlmju mums ir milzum daudz, katra tā īstenojas sev piemērotā laikā. Tas var nebūt pat šai dzīvē, ja nav piemērotu apstākļu. Vēlmju īstenošanās jēga – parādīt, kas ir patiesi vērtīgs, stabils, uzticams un mūžīgs. Nav spiesta lieta atrasties šai vēlmju karuselī, mēs varam iziet no tā ārā. Tas gan nav viegli, vēlmes velk atpakaļ un atbaida smagais darbs pie sevis pilnveidošanas.

Mērķi patiešām piepildās paši, vienalga, vai mēs tiem palīdzam vai pretojamies. Mūsu uzdevums ir nospraust tādus mērķus, kas ir patiesi vērtīgi un nes īstu laimi sev un citiem

Iedvesmojoties no O. G. Torsunova grāmatu sērijas "Laimīgas dzīves likumi" –

Kārlis Šulcs


Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2012. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 04.03.2010. Atsauksmes sūtīt autoram