Sākums | Domas 

Balanss

Balanss ir mūžīga laime, kas nekad nebeidzas. Tas ir ideāls, uz ko tiekties. Tas ir kā svari ar miljons svaru kausiem, kas jālīdzsvaro pilnai laimei.

Balanss nav līdzsvars starp labo un ļauno. Sliktus darbus nav iespējams izdarīt labi. Nav astroloģisku prognožu pašam labākajam laikam, kad darīt blēdības. Viedais Patandžali "Joga sutrās" ir labi izskaidrojis, kas ir labs un kas ir slikts.

Trijos vārdos: balanss ir prasme darīt darāmo ne pārāk aktīvi un ne pārāk slinki, ne pārāk uzstājīgi un ne pārāk gļēvi, ne pārāk asi un ne pārāk neizlēmīgi. Balanss ir prasme darīt tieši savu darāmo, nevis kāda cita. Balanss ir prasme ievērot ciklus. Balanss ir vesels ķermenis, veselīgas attiecības, veselīga domāšana un veselīga dzīves uztvere.

Fiziskajā kontekstā balanss vispirmām kārtām ir vesels ķermenis. Ar nepareizu rīcību mēs nereti izvedam ķermeni no līdzsvara un tas saslimst. Stress un saspringums izjauc tā iekšējos ritmus, rodas diskomforts, neirozes, emocionāla nestabilitāte un nespēja koncentrēties. Par līdzsvara saglabāšanu organismā stāsta Ajurvēda.

Balanss ir vidus starp saspringumu un atslābumu. Stāvot kājās esam saspringti, guļot – atslābināti. Sēdus stāvoklis ir zelta vidusceļš. Lotosa poza ir pats sabalansētākais ķermeņa stāvoklis.

Manipulācijas ar materiālām lietām prasa līdzsvarotu pieeju. Vienmēr jāizsver, cik daudz nervu, pūļu un slimību ir vērta tā vai cita lieta. Pareizi izvērtēt palīdz tie, kas ir iesaistīti situācijā, no malas tas praktiski nav iespējams. Noteikti vajag aprunāties ar tuviniekiem un ārstējošo ārstu.

Visi vairāk vai mazāk zina, kas ir depresija. Kad sāk uzmākties emocionāls diskomforts un grūtsirdība, mēs aptuveni zinām, ko darīt. Depresijai ir pretpols – neticama pacilātība, rožains skats uz dzīvi, paaugstināta komunikabilitāte, priecīgums, gatavība šķiest naudu un darīt nepārdomātas lietas. Mēs to uztveram kā normālu parādību, reizēm pat saucam to par laimi. Diemžēl tas tā nav. Balanss un laime meklējama pa vidu starp šiem abiem stāvokļiem. Saprātīgs cilvēks pārāk nepriecājas par priecīgo un pārāk nebēdājas par bēdīgo. Tā nav vienaldzība, tā ir skaidra dzīves uztvere.

Balanss attiecībās ir pareiza distance. Nevienam nav noslēpums, ka pārāk vēsa izturēšanās izjauc attiecības, savukārt pārāk tuvs kontakts izraisa apvainojumus. Māksla uzturēt labas attiecības ir prasme ieturēt pareizu distanci. Rādītājs – cieņa. Ja tā ir, distance ir pareiza. Ja cieņa zūd, parādās vai nu apvainošanās (par tālu) vai skaudība (par tuvu).

Svarīgs aspekts ir attiecības ar vecākiem, vienlīdzīgiem un jaunākiem. Vecākus cilvēkus (zinošākus, pieredzējušākus, ar augstāku amatu) mēs cienām, ar sev līdzīgiem mēs dalāmies pieredzē un jaunākiem palīdzam.

Ja darba ir tik daudz, ka nekam citam neatliek ne laika, ne spēka, tas nav normāli. Ja atpūšamies tā, ka strādāt vairs nemaz negribas, tas arī nav normāli. Saprātīgs cilvēks vienmēr somā vairākus soļus uz priekšu un darbojas tā, lai visam vajadzīgajam pietiktu spēka, laika un entuziasma.

Vienmēr tiecoties pēc kaut kā jauna, mēs varam nepamanīt robežu starp saprātīgumu un nodevību. Lietas maina tad, kad tās ir savu laiku nokalpojušas, nevis tad, kad tās izgājušas no modes. Dzīvesbiedru un radiniekus izvēlas vienreiz un nemaina nekad. To sauc par uzticību. Ja nekopj uzticību sīkumos, neveidojas ticība, kas ir pamats garīgajai attīstībai.

Veselīga domāšana ir zināšanas par labo un slikto, prasme valdīt savas emocijas, pareiza un kulturāla uzvedība. Ja mēs saprotam, ka pozitīvisms ir rozā brilles un negatīvisms izraisa depresiju, tad mēs protam ieturēt līdzsvaru.

Veselīga domāšana nozīmē sava rakstura izpratni un tā ielikšanu pieņemamos rāmjos. Piemēram, par katru svešu domu vajag izjust pateicību. Tas nenozīmē, ka jāmaina savi principi, nē, tas ir kulturāls balanss. Ja pateicības nav, gribot negribot izpaužas divkosība un cinisms. Tāpat ir jālīdzsvaro tā skarbā taisnība, ko gribam teikt, un mūsu sirds mīkstums. Ja cilvēks apvainojas, līdzsvara nav. Sirdi mēs tik viegli nevaram mainīt, tādēļ jāmaina norādījumu pasniegšanas stils.

Balanss darbos – cik liela ir vēlēšanās sasniegt rezultātu un cik liela ir līdzjūtība pret tiem, kas stāv ceļā uz to (un vienmēr kāds stāv!). Mums ir lieli mērķi un ir reāla situācija. Katru reizi ir jāizsver, kā izdarīt tā, lai visi būtu apmierināti. Katru reizi tas ir savādāk. Nedrīkst novelt atbildību uz kādu citu, Līdzsvars jāatrod pašiem – ne pārāk ietiepīgs un ne pārāk mīkstsirdīgs.

Izdevīgums sev, slava, cieņa, stāvoklis sabiedrībā – tas viss nokauj līdzcietību. Tās trūkums neļauj garīgi attīstīties. Līdzcietība ir balanss starp materiālo un garīgo.

Nav konkrētas tehnoloģijas, nav stingras shēmas, kā ieturēt balansu. Katru reizi jāskatās pēc situācijas, lai būtu apmierināti mēs paši, lai būtu apmierināti tie, kas iesaistīti tajā, un tie, kas skatās uz to visu. Darām un mācāmies, atvainojamies un atkal darām, līdz izveidojas praktiska prasme radīt līdzsvaru.

Ieturēt balansu nevar iemācīties no grāmatām. Mūsu nelaime ir pārāk daudz teorijas. Īstas zināšanas iegūst praktiskā pielietojumā. Protams, būs kļūdas. Tās ieraudzīsim mēs paši un tās mums norādīs tuvinieki. Mēs nedzīvojam vieni, tie, kas ir mums apkārt, nav vis vienkārši cilvēki, bet pārbaudītāji – vai mēs esam sabalansēti un vai saprotam, ko darām. Paši tuvākie mums dod visnopietnākos signālus par balansa trūkumu, viņi nebaidās skaidri un gaiši pateikt visu, kā ir. Mums jāpateicas par viņu kritiku, jo tā palīdz ļoti ātri iemācīties ieturēt līdzsvaru. Interesanti, ka tieši negatīvie piemēri mūs labāk apmāca, aukstās vēsmas no slikti beigušamies situācijām mūs spēcīgāk dzen uz priekšu nekā pozitīvo piemēru spirgtie vēji.

Balanss nav stāvoklis, kuru var sasniegt un tajā palikt. Tas ir dinamisks, katru reizi nākas rīkoties savādāk. Ziemā mēs velkam mugurā biezu apģērbu, vasarā – plānu. Mēs nerīkojamies vienādi visu laiku un tas ir pareizi – mēs ievērojam gadalaiku ciklu. Visi cikli ir jāievēro. Tie mums palīdz efektīvi darīt savu darāmo. Cikliskums rada stabilitāti. Ja cienām to, cik stabili dzīvo kāda mums zināma persona, mēs iegūstam spēkus uzturēt savu stabilitāti.

Gudrie strikti norāda, ka jādara savs darbs un nedrīkst darīt svešu darbu. Cilvēks spēj darīt praktiski visu, taču, ja tas nav viņa, nerodas apmierinājums. Tas savukārt mudina izvēlēties vieglākos ceļus rezultāta sasniegšanai. Nozagt un apšmaukt ir vieglāk nekā godīgi nopelnīt. Ja cilvēks nerod prieku godīgā darbā, sākas problēmas.

Īsai ilustrācijai anekdote. Trīs vīri iet zāģēt malku. Pa ceļam viens ierauga pēdas sniegā un izsaucas: "Re, zaķis aizskrējis!" Darbs paiet klusējot. Pārnākuši mājās, pārējie divi aprunājas: "Rīt viņu līdzi neņemsim, pārāk daudz runā."

Ja cilvēkam ir tieksme uz filozofiju un izzināšanu, acīmredzami, vienkāršā darba kolektīvā viņam būs neiespējami iekļauties.

Mūsu pienākumi ir atkarīgi no iespējām. Ja kaut ko zinām, mūsu pienākums ir to mācīt citiem. Ja ir iespēja nopelnīt, mūsu pienākums ir tērēt nopelnīto, rūpējoties par citiem. Ir svarīgi saprast, ka mūsu spēku tikko pietiek, lai pildītu savus pienākumus. Ja sākam raizēties par citu cilvēku pienākumiem (parasti attiecībā pret mums), mēs lieki izšķiežam savus spēkus un attīstības vietā sākas degradācija. Ja necienām savas iespējas, mēs tās apvainojam. Mēs pie tām esam tā pieraduši, ka pat nepievēršam uzmanību. Tas ir bīstami attīstībai, jo rodas agresivitāte.

Panākumus šai pasaulē var iegūt, pieliekot milzīgas pūles vajadzīgajā virzienā. Strādājot dienu un nakti, zaudējot veselību, vajadzīgajiem cilvēkiem dodot nepieciešamo naudas summu, ja nepieciešams, kādu mazliet novācot no ceļa vai vismaz pabiedējot. Tā patiešām var ātri iegūt pārliecinošus panākumus. Jautājums – cik ilgi. Jo aiz muguras jau stāv nākamais šīs vietas kandidāts, kurš arī ir gatavs kādu mazliet novākt, un mēs jūtam viņa meditāciju uz sava kakla…

Diemžēl ar milzīgām pūlēm vienā virzienā neko stabilu izveidot nevar. Japānā ir pieņemts likums, kas uzliek par pienākumu sabalansēt privāto dzīvi un darbu. Iemesls – pārstrādāšanās noved pie depresijas un citām problēmām, kas kopumā stipri apēno straujās ekonomiskās attīstības spožumu. Nesabalansēta dzīve nevar būt laimīga, tieši līdzsvarā ir spēks. Ātrāk skrien nevis tas, kas no visa spēka atsperas uz vienas kājas, bet tas, kas skrien vienādi ar abām kājām. Ja trenē tikai vienu muskuli, veidojas izkropļojums, taču, ja sabalansēti trenē visus muskuļus, ķermenis kļūst arvien harmoniskāks un skaistāks.

Jebkura problēma norāda uz disbalansu. Piemēram, ja brauc ar auto kā pagadās, apkārt visi ir dusmīgi un ātri vien aptur policija. Tāpat, ja pa dzīvi braucam kā pagadās, ir vieni vienīgi konflikti un kādā brīdī dzīve pati mūs apstādina – paguli slimnīcā un pārdomā savu rīcību. Balanss ir tad, kad apkārt visi ir laimīgi.

Disbalanss ir muļķība, visa sasniegtā anulēšana. Balanss jāievēro visu laiku. Piemēram, kad nes torti, visu laiku jābūt uzmanīgam. Atliek vienu īsu brīdi zaudēt balansu un viss anulējas. Tikai vienu īsu brīdi! Efektivitāte darbībā ir tad, kad visu laiku esam sabalansēti un uzmanīgi. Visi pozitīvie darbi dod rezultātu, ja starp tiem nav pārtraukuma. Tā dara sabalansētas personības.

Nereti balansu starp četriem dzīves kontekstiem uztver kā laika nogriežņus, vienu pēc otra. Pareizi ir darīt visu vienlaicīgi – gan uzturēt fizisko ķermeni, gan rūpēties par labām attiecībām, gan pielietot saprātu, gan veikt garīgo izaugsmi. Protams, viena vai otra konteksta intensitāte mainās atkarībā no laika, vietas un apstākļiem, taču jācenšas uzturēt kopēju balansu. Aizmirstot par kādu kontekstu, attīstība apstājas. Cilvēks nespēj iet uz priekšu, ja viņš ir tā noguris, ka nespēj piecelties.

Balanss – tā ir iespēja iet un nekrist. Visās nozīmēs. Līdzsvarota dzīve prasa zināšanas un pieredzi, kas ar laiku automātiski noved pie secinājuma – balanss patiešām ir laime, kas nekad nebeidzas. Jo svaru bultiņa stabili rāda tieši uz augšu.


Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2012. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 16.06.2010. Atsauksmes sūtīt autoram