Sākums | Domas 

Konfliktoloģijas pamatu pamats

Mūsdienu dzīve ir strauja, atmosfēra – nemierīga. Nemierīgajai atmosfērai ir tendence cilvēku iesūkt sevī. Kā tas notiek? Rodas situācijas, kuras mums liek nostāties vienā vai otrā konfliktējošā pusē. It kā vienkārši – vieniem ir taisnība, otriem nav, skaidrs, ka jācīnās par patiesību. Diemžēl tās ir viltīgas lamatas.

Tikko no mums prasa izvēli nostāties kādā pusē, izvēlēties starp labu un slikto, pareizo un nepareizo, taisnību un meliem – no mums prasa sākt kara darbību. Ja mēs izvēlamies kādu no divām pusēm, mēs izvēlamies karu. Lai kuru pusi mēs izvēlētos, mēs darām nepareizi, pieļaujam kļūdu, jo izvēlamies karu, mums nāksies cīnīties, pierādīt savas izvēles pareizību, pat, ja tā izrādīsies nepareiza. Karā uzvarētāju nav, visi ir zaudētāji.

Kad esam izvēlējušies, par kuru pusi iestāsimies, sākas cīņa. Jo tālāk, jo vairāk nemiera, atmosfēra kļūst neciešama. Visi prasa – tu esi par mums? Nē? Tātad pret mums! Katrs ir gatavs pārgrauzt rīkli visiem otrā pusē stāvošajiem. Veidojas paradokss, piemēram – pacifisti gatavi piebeigt visus, cīnoties par savām tiesībām būt pacifistiem.

Lai būtu jautrāk, reizēm notikumi pavēršas tā, ka kļūst acīmredzams – taisnība ir otrā pusē. Ko nu? Nedrīkst pārmesties otrā pusē, to sauc par nodevību. Savā pusē arī vairs nav patīkami. Nākas pielikt pūles sevis izvēlētās "taisnības" aizstāvēšanai.

Vienalga, kurā pusē stāvam, mēs vēl dziļāk grimstam nemiera un nesaskaņu purvā. Tikko pieņemam lēmumu būt kādā pusē, mums vairs netikt ārā no akača. Mēs slīkstam melnbaltās domāšanas dumbrājā.

Jāsaprot, ka neviena situācija nav radīta pret kādu. Situācijas tiek radītas, lai visi aizdomātos, cik pareizi dzīvojam. Kāpēc dzīvojam. Vai kādam vispār vajadzīga tāda dzīve.

Lai cik neloģiski tas būtu, ir jāpieņem tāda doma – mums nav nepieciešams izvēlēties kādu no divām pusēm. Mēs varam, mēs esam pilnīgi brīvi izvēlēties trešo pusi.

Trešā puse ir patiesība. Saprātīga cilvēka uzdevums ir saprast situācijas nolūku. Kāpēc tas notika? Kas mums jādara, lai izietu no situācijas ar godu? Kādas kļūdas esam pieļāvuši? Kādi pienākumi jāuzņemas? Kādas būs mūsu rīcības sekas?

Nav izvēles starp divām konfliktējošām pusēm, abos gadījumos būs nesaskaņas. Izvēle starp tām nav izvēle par karu vai mieru, abas izvēles ir par karu. Abas karojošās puses ir vienā pusē. Miers ir pavisam citur, augstāk. Ja mēs esam par mieru, mīlestību, pacietību, sapratni, pateicību, uzticību, jāizvēlas trešā puse.

Nav iespējams noteikt, kurai konfliktējošai pusei ir taisnība. Tas ir praktiski neiespējami, jo abiem nav taisnība. Patiesība nav ne tiem, kas stiprāki, ne tiem, kas skaļāki, bagātāki, ietekmīgāki, augstāk stāvoši, vecāki. Patiesība jau ir noteikta, to var vai nu zināt, vai nezināt, vai nu saprast, vai nesaprast.

Tēvam ir vienalga, kuram viņa bērnam ir taisnība, galvenais, lai viņi nekaujas un nenogalina viens otru. Mums jāieņem tēva, nevis kašķīgo bērnu pozīcija. Bērni parasti kaujas par niekiem. Vecākiem jāstāv augstāk.

Ja bērnudārza audzinātājs iesaistās kautiņā un kopā ar labajiem bērniem cīnās pret sliktajiem, visiem ir skaidrs, ka šis cilvēks neder par audzinātāju.

Protams, bīstamās situācijās nedrīkst stāvēt malā un domāt, kā ieņemt trešo pozīciju. Tādā gadījumā ir divi varianti – vai nu mēs varam un spējam (ir pilnvaras un pienākums) to atrisināt, attiecīgi aktīvi darbojamies, vai meklējam palīdzību. Ikdienas, darba, ģimenes attiecībās konfliktu labāk nesākt.

Ja sarunu gaitā parādās emocijas, problēmas risināšana jāatliek uz nākamo dienu. Lai prāts atdziest, tad varam turpināt sarunu loģiski, saprātīgi, cik tālu būs iespējams, līdz atkal sāksies emociju uzplūdi.

Ja mēs spējam konfliktu ieraudzīt no augšas, mums ir pietiekami spēka to apturēt. Gudrs cilvēks redz patiesību. Ja ir strīds, saprātīgs cilvēks uzreiz redz, ka neviena puse neredz patiesību un visi kopā noveduši situāciju līdz atklātam konfliktam.

Konflikta risinātājus neizvēlas. Cilvēkam jābūt ar tādu saprāta līmeni, kad viņam ir spēks un spējas tos risināt. Tikai tad pārējie viņu klausīs. Karojošie klausa tikai tādus, kuru apziņa ir acīmredzami augstāka.

Paceļot nesaskaņās iesaistīto cilvēku apziņu, varam vairot mieru, pacietību un sapratni. Principā visiem, kas zina šeit izklāstīto domu, tas ir pienākums. Jā, sākumā neizdosies. Taču ar laiku radīsies iemaņas, spēks, paplašināsies redzējums un mēs spēsim atvērt apkārtējiem acis uz notiekošo gan pirms, gan pēc konflikta.

Daudzas slimības rodas no sliktām attiecībām. Tās, savukārt, ir sekas vai tieša norāde uz konfliktu. Ārstēt slimību vien ir par maz, nepieciešams sakārtot attiecības, lai tās būtu patīkamas. Tas nozīmē pacelt apziņu augstākā līmenī un pievērst domas būtiskākām lietām.

Raksta sagatavošanai izmantota V. Ruzova lekcijas.


Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2012. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 11.04.2011. Atsauksmes sūtīt autoram