Sākums | Domas 

Problēmu risināšanas pirmie soļi

Risināmie jautājumi iedalās divās lielās grupās – noziedzīgās situācijas un problēmsituācijas. Reakcija uz tām būtiski atšķiras. Pirmajā gadījumā jārīkojas nekavējoties ne mirkli, otrajā gadījumā galvenais princips – nesabojāt visu vēl vairāk, tādēļ labi jāapdomā un jāpagaida, līdz viss kļūst skaidrs.

Noziedzīgās situācijas ir tās, kuras aprakstītas kriminālkodeksā. Visas pārējās ir problēmsituācijas. Ja nav iemesla rakstīt iesniegumu un nav neviena, kas to varētu izskatīt un rīkoties, to var uzskatīt par problēmsituāciju. Kad noziedzīgā situācija ir beigusies, tā vairs nav noziedzīga situācija, bet problēma. Kad cilvēku žņaudz nost, nav laika domāt, jābaksta ar pirkstu acī. Taču, kad nelietis ir aizbēdzis, nedrīkst izrādīt varonību un iet atriebties, ir labi jāpārdomā, kā pareizi rīkoties.

Reakcijas veidi uz problēmu arī iedalās divās lielās grupās – varonīgie un gudrie. Varonīga rīcība der noziedzīgām situācijām. Īsts varonis pārkož nazi ar zobiem, ar pāris kustībām atņem uzbrucējiem spēju kustēties un viens pats nogādā visus divdesmit ļaundarus policijā. Gudrais rīcības veids ir izvairīties no noziedzīgām situācijām un ar skaidru, mierīgu prātu, apdomīgi, nesteidzoties atrast pašus labākos risinājumus problēmsituācijām.

Noziedzīga situācijas

Noziegums jārisina tūlīt, nav laika pārdomāt. Te ir vietā varonīgais rīcības veids. Ja cilvēks tam ir sagatavojies, ja viņam ir spēks, prasmes un pilnvaras, tad tas viss ir tūlīt jāizmanto. Protams, tas jādara saprātīgi, varonība nekādi neizslēdz gudrību.

Vairumam sabiedrības nav prasmju un pilnvaru spēka metožu pielietošanai. Tādēļ labāk šādas situācijas neizraisīt, nekārdināt, nebūt par iemeslu un izvairīties no visa, kas tā vai citādi var radīt draudus savai un citu dzīvībai, veselībai un labklājībai.

Par nodarīto noziedzīgas situācijas novēršanā vajadzēs atbildēt. Parasti tādos gadījumos nākas nodarīt zaudējumus, lai izglābtu kaut ko vērtīgāku. Nepietiek tikai ar drošu garu un sava spēka apziņu, ik mirkli ar vēsu prātu jāspēj izvērtēt, cik pamatota ir tās vai citas metodes izvēle. To visu pēc tam novērtēs speciālisti. Nereti gadās, ka par izdarīto labo darbu pašam ir jāmaksā sods vai jāsēž cietumā. Apturēt noziegumu ar iespējami maziem zaudējumiem spēj tikai tas, kurš to ir ilgi un pacietīgi trenējies.

Saglabāt vēsu prātu un spēju skaidri apsvērt sekas tad, kad jāriskē, spēj retais. Tādēļ parasts cilvēks rīkojas vienkārši – vai nu bēg, vai sauc palīgā.

Problēmsituācijas

Mierīgu jautājumu ar spēka metodēm nevajag risināt. Ar problēmsituācijām jāapietas akurāti, lai tās risināšanas gaitā nekļūtu par noziedzīgām. Sliktāk izdarīt ir vieglāk par vieglu, bet patiešām izdarīt kaut ko labu ir ļoti grūti. Turklāt cilvēka prāts saspringtā brīdī un stresā parasti mudina rīkoties impulsīvi, nepārdomāti un rezultāts parasti ir bēdīgs. Tādēļ pirmais solis ir nomierināšanās.

Vislabākā metode sava prāta nomierināšanai ir atvirzīšanās, izvairīšanās, atkāpšanās. Grūtā, nestandarta situācijā cilvēks tiek izsists no sliedēm, nespēj skaidri saprast un novērtēt notiekošo, tādēļ sāk rīkoties spontāni, nepārdomāti, tā kaitējot sev un citiem. Viņš mētājas uz dažādām pusēm, neredz problēmas sakni, tādēļ katram gadījumam aizskar un apvaino visus pēc kārtas un cīnās ar to, kas ir apkārt.

Ienaids, skaudība un lepnība izžāvē cilvēka prātu un tas uzliesmo no katras sīkākās dzirksteles, novedot cilvēku afekta stāvoklī. Zūd kontrole pār sevi, apziņa sašaurinās, uztvere vairs nav asa, kas nekādi nepalīdz problēmu risināšanai. Cilvēks pieņem nepārdomātus lēmumus. Labākajā gadījumā viņš rīkojas kā apreibis, sliktākajā – apziņa pārslēdzas uz dzīvnieku instinktiem.

Apvainošanās ir viena no apēnotas apziņas pazīmēm. Nedrīkst pieņemt nekādus lēmumus, kamēr cilvēks ir apvainojies. Aizvainojums norāda, ka cilvēks problēmu vēl neredz pilnībā un nav tai piegājis ar mierīgu un saprotošu prātu.

Galvenie atkāpšanās veidi ir divi – attālināšanās laikā un emocionāla attālināšanās.

Attālināšanās laikā

Muļķībai nepatīk laiks, tai vajag visu tūlīt un nekavējoties. Muļķības devīze: laika nav. Laiks maina visu visapkārt, tādēļ saprātīgs cilvēks gaida īsto brīdi, kad situācija kļūst pietiekami saprotama un tās risinājums kļūst praktisks, lēts, vienkāršs un drošs. Reizēm risinājums izrādās patīkams.

Laiks ir kā uguns, kas cep risinājumu, līdz tas ir gatavs. Izspiest kaut ko ātrāk nozīmē saņemt kaut ko negatavu, negaršīgu, nederīgu.

Lēmumus labāk pieņemt dienā, kad ir gaišs. Tumsā parasti cilvēks sliecas pieņemt nepārdomātus un sliktus variantus. Nekad nevajag darīt nopietnas lietas nakts laikā.

Emocionāla attālināšanās

Mums šķiet, ka mūsu ienaidnieki ir apkārt esošie cilvēki. Patiesie ienaidnieki ir mūsu pašu emocijas – naids, skaudība, iekāre, bailes. Tās ir dažāda veida nemiera izpausmes. Tās cenšas valdīt pār mums. No mums pašiem atkarīgs, vai mēs ļaujam nemieram iekļūt savā apziņā.

Emocionāla nemiera labākais aizdzinējs ir labs garastāvoklis, prieks, humors. Ne velti saka, ka pasmiešanās par savām grūtībām ir labākās zāles. Ja cilvēks var pajokot par neizdošanos, viņa psiholoģiskā imunitāte ir normas robežās. Spēcīga metode apziņas nomierināšanai ir smieklu terapija. Joku plēsējs augstās vadošās aprindās neļauj vadītājiem kļūt iedomīgiem un visu laiku aplaista tos ar smieklīgā formā pateiktas rūgtas patiesības auksto ūdeni.

Smiekli neļauj problēmai no īslaicīgas pārvērsties par pastāvīgu. Pārlieku nopietna attieksme pret savām neveiksmēm liek cilvēkam justies bezizejas stāvoklī un tas sabojā visu dzīvi. Īstā problēma nav vis pati problēma, bet tas, ka mēs par to pārāk daudz domājam.

Psiholoģisko imunitāti jeb spēku noturēt savas emocijas var iegūt, esot kopā ar tiem, kam jau šāds spēks ir.

Nobeigums

Problēmu risināšanai nepieciešama gudrība. Ja cilvēka ikdiena nav saistīta ar ugunsgrēku dzēšanu, cilvēku glābšanu, noziedznieku ķeršanu un līdzīgām aktivitātēm, tad vienmēr pirms ko darīt vajag domāt, pagaidīt, nesteigties. Galvenais – neizdarīt sliktāk. Ja nepatikšanas jau ir notikušas, tas nebūt nenozīmē, ka viss ir beidzies, tas var būt tikai sākums. Ja mēs nespējam noteikt, vai redzamais ir sākums, vidus vai beigas, labāk vispirms pavērot. Parasti slikts notikums ir zīme, ka turpinājums sekos. Piemēram, pirms kāzām iesaka ievērot katru kaut nedaudz kaitinošu nieku un sīku domstarpību, lai vēlāk tie nepāraugtu par bezgalīgām ķildām un nepārvaramām pretrunām.

Gudrais redz ikvienas situācijas sākumu, vidu un beigas. Tas dod mieru. Blakus gudrajam visi nomierinās. Meklējiet gudrajos un jautājiet, ko darīt!

Raksta sagatavošanai izmantotas V. Ruzova lekcijas.


Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2012. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 02.05.2011. Atsauksmes sūtīt autoram