Sākums | Domas 

Cilvēcīgas dzīves vērtības

Parastas cilvēcīgas dzīves vērtības ir ģimene, darbs, veselība, uzticēšanās, prestižs, nauda, vara, izglītība, āriene, attiecības. Ar tām mēs saprotam cilvēcīgu dzīvi. Uz tām atbalstāmies katru dienu. To dēļ mēs darbojamies no rīta līdz vakaram, katru dienu, arī brīvdienās, par tām visu laiku domājam, esam iegrimuši tādā eksistencē.

Cilvēcīgas dzīves vērtības veido sava veida platformu. Bez tās vēl ir zemākas un augstākas platformas.

Ja cilvēkam padara pieejamu pašu zemāko platformu, vai tā būs viņam noderīga? Tā kā cilvēkam ir tieksme apmierināt sajūtas, ir robeža, ko drīkst un ko nē, kad drīkst un kad nē. Piemēram, bērniem līdz 16 ir vieni aizliegumi, vīriešiem līdz 50 ir citi noslēpumi, kurus nedrīkst atklāt agrāk. Ir riebīgas lietas, kas ved uz degradāciju un tās vajag kaut kā noslēpt, nerādīt, nepopularizēt. Jābūt kultūrai. Jūtas vajag apmierināt, citādi dzīve kļūst pelēka, bezjēdzīga. Pārlieki ierobežojumi rada dumpi. Taču jābūt saprātīgām robežām.

Lietas, kas ir augstāk, arī ne vienmēr ir noderīgas. Gudrs cilvēks, redzot, ka apkārtējie dzīvo netaisnīgu dzīvi, nesatrauc viņu prātus ar taisnprātīgām runām. Augstas gudrības var apmiglot prātu. Cilvēks nesaprot, kā tās saistīt ar ikdienas dzīvi. Rodas dusmas. Tādēļ te arī ir robežas, cik daudz drīkst atklāt patiesību.

Mūsdienās grēka un vieduma diapazons ir ļoti plašs. Pavisam nesen ierobežojumi bija daudz lielāki. Tikums bija daudz augstāks, taču garīgo zināšanu praktiski nebija. Vērtības tika iespiestas šaurā diapazonā. Taču šodien bērni internetā brīvi piekļūst visai netīrībai, kāda vien var būt.

Zema līmeņa vērtības kļūst pieejamas tad, kad atveras pieeja augstām vērtībām. Tas tādēļ, ka apakša ir augšas atspoguļojums. Piemēram, zinātne atklāj atomu. Atspoguļojums – atombumba. Augstas garīgas mīlestības atspoguļojums ir brīvas attiecības un prostitūcija. Ir pieejams tik daudz no augstākām platformām – visi svētie raksti ar komentāriem, svētu cilvēku dzīves apraksti, joga, svētās vietas, praktiski viss. Pats augstākais punkts ir Dievs. Atspoguļojums – es esmu dievs. Tas ir necivilizētas dzīves sākums, kad katrs grib valdīt. Tā kā ne visi ir pietiekami stipri, nākas būt viltīgam, divkosīgam. Tā pamazām notiek degradācija. Cilvēki kļūst slikti pamazām. Cilvēkam kopš dzimšanas ir dots ļoti daudz laba, taču apkārtējo iespaidā tas tiek aizmirsts un pazaudēts.

Var dzīvot atspoguļotas laimes pasaulē (zemākās vērtības) un īstas laimes pasaulē (augstākās vērtības). Ir ceļš uz augšu un uz leju. Vieglāk un komfortablāk ir doties uz leju. Viegla, ērta dzīve pievelk. Ceļš uz augšu ir grūts.

Ir progresa un degradācijas likumi. Mums jāzina, pēc kādiem likumiem jādzīvo. Jāizvēlas. Vieglas dzīves nebūs, jo paveras plašas iespējas abos virzienos. Ir iespējams ļoti zemu krist. Un ir iespējams pacelt savu apziņu reibinošos augstumos. Izvēle ir ļoti kontrastaina. Maza kļūda un kritiens ir ļoti, ļoti zemu. Visi pēc savas un citu pieredzes jau zinām, ka par vienu baudas mirkli ir jāmaksā visu mūžu. Jābūt ļoti uzmanīgiem.

No kā atkarīga parasta kārtīga cilvēka dzīve šādā nemierīgā laikā? No attiecībām. Ja sākam kontaktēties ar cilvēkiem, kas pieturas pie zemām vērtībām, mēs ieraugām iespējas degradēt. Atrodoties garīgi attīstītu cilvēku sabiedrībā redzam iespējas progresēt.

Ja izvēlamies doties lejup, rodas jautājums: kā būt ar esošajām vērtībām? Ar ģimeni, darbu un pārējām? Risinājums tiek piedāvāts – zemākas platformas vērtības tiek pasniegtas kā pienākums. Izvirtis dzīvesveids tiek pasniegts kā cilvēka pienākums, ko atbalsta likums, zinātne un masu mēdiji.

Vienīgais veids, kā neiekrist grāvī, ir padarīt par pienākumu augstākas platformas vērtības. Tam nepieciešama piepūle. Nevis uzskatīt sevi par dievu, bet par Dieva palīgu. Kamēr dievi karo, palīgi mīl. Tas, kas palīdz, ir pats talantīgākais, pats veiksmīgākais, pats uzmanīgākais, pats mīlošākais. Palīdzība ir ceļš uz gaismu.

Baidīties no ceļa augšup vai lejup ir pat vēl sliktāk nekā izdarīt kaut kādu izvēli, jo viss paiet garām. Tad labāk ir doties lejup, iegūt vilšanos un līdz ar to spēcīgu vēlmi doties augšup. Cilvēks dabiski vēlas dzīvot mierīgu dzīvi. Taču miera nebūs, būs vienas vienīgas bailes un stress par izdzīvošanu, sava īpašuma un stāvokļa nosargāšanu. Tas strauji sagrauj veselību. Tā nav pilnvērtīga dzīve, to vispār nesauc par dzīvi.

Vajag uzstādīt augstu mērķi uz gaismu un tumsa izklīdīs. To vajag pieņemt savā dzīvē kā likumu. To vajag dzīvot, praktizēt, darīt reālas lietas mērķa sasniegšanai. Nevajag gaidīt, kamēr to sāk darīt visi. Tā vai citādi dzīve spiež izvēlēties.

Raksta sagatavošanai izmantotas A. Hakimova lekcijas.


Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2012. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 10.02.2012. Atsauksmes sūtīt autoram