Sākums | Domas 

Garīga ceļa izvēles kritēriji

Garīga attīstība ir ikviena cilvēka vajadzība. Ir jāatrod jēga tam, ko dara, un jāpārliecinās, ka tā neaprobežojas ar kaut ko vienkāršu un galīgu, ka darāmajam ir nākotne.

Freids ir skaidrojis, ka galvenais cilvēks dzīves impulss ir seksuālas vēlmes. Pēc tam Adlers ir paudis ideju, ka stiprāks dzinējspēks ir varaskāre, jo bailes ir stiprākas par vēlmēm un liek meklēt drošību. Savukārt Viktors Frankls ir skaidrojis, ka cilvēks nevar būt laimīgs, ja neapjauš dzīves jēgu. Cilvēks var upurēt dzīvi, lai uzzinātu jēgu.

Visām trijām psiholoģijas skolām ir sava taisnība. Kopā ir redzama vērtību hierarhija. Cilvēki vēlas būt laimīgi, taču aprobežojas ar seksuālām baudām. Bailes ir spēcīgākas, jo ietver vēlmi dzīvot mūžīgi. Jēgas meklējumi ir vēl spēcīgāki, jo cilvēkam ir saprāts, un to neapmierina parastas receptes un primitīvas formulas. Cilvēks apzinās, ka eksistē, un tam jānotiek ar jēgu. Trešā skola ietver abas iepriekšējās, jo bauda ir jēgas speciālgadījums un eksistence nozīmē sapratni, kādēļ to dara. Laime nav iedomājama bez jēgas izpratnes.

Cilvēka dzīve nav tikai praktisks darbs. Daļa apziņas visu laiku liek skatīties augšup un meklēt augstāka līmeņa atbildes. Šo vajadzību mēģina apmierināt filozofija, reliģija un garīgums. Cilvēks var būt laimīgs, ja realizē sevi pilnībā, un ikvienam ir nepieciešams apmierināt cēlas, augsta līmeņa vēlmes.

Cilvēks ir dvēsele jeb gars. Dzīve materiālā pasaulē ir īss pārejas posms. Dvēselei jeb garam ir trīs atribūti: mūžība jeb patība, jeb esamība, zināšanas jeb apziņa un svētlaime jeb laime. Garam ir šīs trīs iezīmes, un tas nozīmē, ka cilvēks jebkurā situācijā meklē šīs trīs lietas. Cilvēki tā vai citādi uzstāda trīs dzīves mērķus: viņi vēlas būt, viņi vēlas zināt, apzināties, bagātināt pieredzi un viņi vēlas būt laimīgi. Cilvēki šos mērķus cenšas piepildīt jebkādos apstākļos. Diemžēl viņi to dara matērijas kontekstā, un tā pēc definīcijas nav paredzēta tādām lietām. Materiāls ķermenis nevar pastāvēt mūžīgi. Ķermenim ir ierobežots uztveres spektrs, un tas samazina iespējamo pieredzes apjomu. Tāpat ķermenis ierobežo spēju sajust laimi. Vienmēr izrādās, ka tas, ko uzskata par laimi, ir ciešanas. Visi viļas mērķu piepildīšanā, jo draud neizbēgama nāve, neizdodas līdz galam izzināt vēlamo un neizdodas izdarīt to, ko vēlas.

Sabiedrībā vienmēr pastāv disciplīnas, kas ar lielākiem vai mazākiem panākumiem palīdz piepildīt šos mērķus garīgā kontekstā, jo mērķi ir sasniedzami, tiem jābūt sasniedzamiem. Zaudētas vērtības ir jāmeklē tur, kur pazaudētas – savā sirdī. Reliģija, filozofija un garīga prakse nepieciešama tieši šim nolūkam.

Mērķi nav piepildāmi ārpusē, tie ir sasniedzami iekšēji, sirdī. Garīgas prakses īstenuma kritērijs ir tas, cik ļoti tā mudina koncentrēties uz iekšējiem meklējumiem. Otrs kritērijs ir iespēja eksperimentāli pārbaudīt visas deklarētās patiesības. Ir daudz mazāk svarīgu kritēriju, piemēram, tas, cik pilnīgi tiek aprakstīta apkārtējā realitāte. Tā kā ir filozofijas, kas ļoti sīki apraksta daļu esošā, tad ir vērts skatīties uz teorijas plašumu jeb grandiozitāti.

Ir teikts, ka cilvēkam jāizvēlas tāds dzīves mērķis, ko nav iespējams sasniegt. Filozofijas var vērtēt arī pēc tā, cik augstus mērķus piedāvā. Jo augstāki mērķi, jo patiesāka garīgā prakse, ja vērtē pēc principa, ka cilvēks vienmēr skatās augšup.

Var šķist, ka reliģijas mērķi ir tāli un nesasniedzami. Taču, ja palūkojas no garīguma aspekta, tad vērojama cita aina. Materiāls ķermenis pietuvina materiālus mērķus un ļoti attālina garīgus. Patiesībā ir otrādi. Ir jāvērtē, vai noteiktas filozofijas mērķi piedāvā sevi realizēt pilnībā, visos aspektos, arī tajos, kas pastāv materiālā pasaulē.

Tātad svarīgākie kritēriji ir trīs: cik ļoti filozofija virza uz iekšējiem jeb gara meklējumiem; praktiskums jeb iespēja eksperimentāli pārbaudīt; mērķu diženums.


Esi kopā ar Sevi!
© Kārlis Šulcs 2008-2017. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 21.02.2017. Atsauksmes sūtīt autoram